Vēlēšanas 2026 → 2. Latvija pirmajā vietā

Politika · Latvija · 2026

Ainārs Šlesers un “Latvija pirmajā vietā”

Darītāja tēls pret dokumentētu ierakstu

Jānis Knēziņš · Publicēts: 13.07.2026 · Pēdējoreiz atjaunots: 13.07.2026

Ainārs Šlesers gandrīz trīsdesmit gadus konsekventi veido un uztur vienu centrālo politisko tēlu — darītāju. Nevis programmu. Nevis ideoloģiju. Sevi.

Cilvēku, kurš nesēž komisijās, neraksta koncepcijas piecus gadus, bet atnāk, izlemj un panāk rezultātu, kamēr citi vēl diskutē. Tā šo tēlu formulē pats Šlesers un viņa partija — “darītājs”, “buldozers”. Šis raksts pārbauda, cik lielā mērā tas sakrīt ar dokumentēto.

Tēls darbojas politiski kopš 1998. gada, kad Šlesers pirmo reizi ienāca Saeimā. 2026. gadā to apstiprina arī reitingi: SKDS aptaujā, kas veikta Latvijas Televīzijas pasūtījumā 2026. gada 6.–16. jūnijā un publicēta 2. jūlijā, partiju “Latvija pirmajā vietā” (LPV) starp visiem aptaujātajiem atbalstīja 9,8%; pārrēķinot tikai uz izlēmušajiem un vēlēšanās gatavajiem piedalīties respondentiem, LPV ierindojās otrajā vietā ar 15%, aiz jaunā premjera partijas “Apvienotais saraksts” ar 17,1% (LSM, 02.07.2026).

Bet tēls un ieraksts nav viena un tā pati lieta. Tieši tur, kur tie šķiras, sākas šis raksts.

Šleseram aiz muguras ir piecas Saeimas, vismaz piecas juridiski atšķirīgas politiskās organizācijas, trīs ministru amati, viena vēl neizšķirta krimināllieta un viens jau noticis precedents — 2025. gadā Rīgā —, kur viņa partija saņēma visvairāk balsu pilsētā un tik un tā palika ārpus varas. Ja tas atkārtosies 2026. gada oktobrī nacionālā mērogā, tas vairs nebūs negadījums. Tas būs modelis.

Šis teksts nemēģina pateikt, vai Šlesers ir labs vai slikts politiķis. Tas mēģina atbildēt uz šaurāku jautājumu: ko tieši viņš ir izdarījis, ko no tā var pārbaudīt, un kur beidzas dokumentēts fakts un sākas tēls, ko pats sev uzbūvējis trīsdesmit gadu garumā.

FOTO

LPV līderi: Ainārs Šlesers, Vilis Krištopans, Linda Liepiņa, Edmunds Zivtiņš.

Kolāža apkopota no oficiālām portretu fotogrāfijām (Saeima, Eiropas Parlaments); atsevišķu attēlu avoti un licences šai izpētei nav individuāli pārbaudīti.

Aināra Šlesera politiskā trajektorija, 1998–2026

Kā radās politiķis, kurš sevi pozicionē kā “darītāju”

Ainārs Šlesers dzimis 1970. gada 22. janvārī Rīgā ar uzvārdu Leščinskis; uzvārdu viņš mainīja 1992. gadā (Saeimas 7. sasaukuma deputāta arhīvs). Deviņdesmito gadu sākumā viņš dzīvoja un strādāja Norvēģijā, pēc tam atgriezās Latvijā un iesaistījās uzņēmējdarbībā — tas ir posms, kas apstiprināts viņa oficiālajā, Latvijas Vēstnesī publicētajā biogrāfijā.

Politikā viņš ienāca 1998. gadā, 28 gadu vecumā, kandidējot Vidzemes vēlēšanu apgabalā no Raimonda Paula veidotās Jaunās partijas saraksta. Viņš tika ievēlēts 7. Saeimā — pats Pauls saņēma 28 935 punktus, Šlesers otrajā vietā ar 23 008 punktiem (CVK arhīvs, 7. Saeima). Uz brīdi viņš kļuva arī par Jaunās partijas frakcijas priekšsēdētāju (Saeimas arhīvs).

Modelis, kas vēlāk atkārtosies vēl vairākas reizes, parādās jau šeit: enerģija, ātra izvirzīšanās, ātrs konflikts. 2000. gadā Jaunā partija sašķēlās, un Šlesers no tās tika izslēgts. Tā vietā, lai pielāgotos esošajai politiskajai videi, viņš izvēlējās veidot jaunu politisku projektu — modelis, kas viņa karjerā atkārtosies vairākkārt.

Ko šī nodaļa pierāda: jau karjeras pirmajos divos gados nostiprinās modelis, kas atkārtosies vēl vismaz sešas reizes līdz 2026. gadam — strauja izvirzīšanās, konflikts ar partneriem un jauna politiska projekta būvēšana no nulles, nevis iepriekšējā labošana.

GRAFIKS

Šlesera politisko amatu un mandātu statusa trajektorija, 1998–2026 — izpildvaras amati, deputāta/partijas vadītāja periodi un periodi ārpus amata, viena grafika ietvaros.

Datu avots: CVK, Saeimas arhīvs, LSM, Diena, tvnet.lv, Lursoft — pilns avotu saraksts raksta beigās. Trajektorijas augstums atspoguļo dokumentētu amata/mandāta statusu, nevis skaitlisku popularitātes vai ietekmes indeksu.

1998–1999: pirmais ministra amats, kas beidzās ātrāk, nekā sākās

1998. gadā, joprojām esot Jaunās partijas deputāts, Šlesers kļuva par ekonomikas ministru Viļa Krištopana valdībā (Saeimas 7. sasaukuma deputāta arhīvs). Tā bija viņa pirmā reālā pieredze izpildvarā — un tā bija īsa. Amats beidzās 1999. gadā, pirms Krištopana valdības krišanas, kontekstā ar konfliktu ar politiskajiem partneriem, nevis ar vienkāršu pilnvaru izbeigšanos (Providus.lv, “Varas kampēji IV”). Precīzu datumu un tiešu iemeslu šai izpētei neizdevās apstiprināt primārā dokumentā — tāpēc tas šeit paliek vispārīgi formulēts.

Svarīgāk par datumu: šeit pirmo reizi bija iespējams pārbaudīt, vai uzņēmēja un “darītāja” pašprezentācija spēj pārvērsties reālā valsts pārvaldē. Atbilde toreiz bija — daļēji, un uz īsu laiku.

Divdesmit septiņus gadus vēlāk Krištopans un Šlesers atkal atrodas vienā projektā. 2026. gada 16. maijā LPV kongresā Šlesers nosauca Krištopanu kā piedāvāto finanšu ministru topošajā “ēnu kabinetā” — tieši to pašu amatu, ko Krištopanam bija piedāvājis jau 2021. gadā, LPV dibināšanas kongresā (LSM, 16.05.2026; jauns.lv, 14.08.2021).

Šeit ir vietā nosaukt principu, kas piemērots visā šajā rakstā: pārliecinoša runa pati par sevi nav kompetences pierādījums. Vēlētājam ir lietderīgi katru publisku apgalvojumu pārbaudīt pret dokumentējamiem faktiem — neatkarīgi no tā, kurš politiķis to izsaka. Šis princips tiek piemērots vienādi visiem šajā rakstā analizētajiem politiķiem, gan Krištopanam, gan Šleseram pašam.

Ko šī nodaļa pierāda: pirmais ministra amats iezīmē modeli, kas raksturos visu turpmāko karjeru — reāla izpildvaras pieredze, kas beidzas ātri un konfliktā ar partneriem, nevis dabiskā pilnvaru izbeigšanās ceļā.

2001–2004: jauna partija, pirmais lielais vēlēšanu rezultāts

2001. gadā Šlesers dibināja Jauno Kristīgo partiju. 2002. gadā — jau kā “Latvijas Pirmās partijas” (LPP) dibinātājs un līderis — viņš kandidēja 8. Saeimā. Precīzs mehānisms, kā viena partija pārtapa otrā, šai izpētei nav neatkarīgi apstiprināts; droši zināms ir tas, ka LPP kandidātu sarakstu 8. Saeimas vēlēšanām oficiāli publicēja “Latvijas Vēstnesis” 2002. gada augustā (Nr. 123, 31.08.2002).

Rezultāts bija spēcīgs debijai: LPP saņēma 94 752 balsis jeb 9,5% no kopējā balsu skaita un ieguva 10 mandātus (CVK, 8. Saeimas vēlēšanas). Šlesers kļuva par Ministru prezidenta biedru Einara Repšes valdībā. Šis amats ilga nedaudz vairāk par gadu — 2004. gada janvārī viņš atkāpās pēc paša premjera pieprasījuma un atgriezās deputāta krēslā, lai gadu vēlāk atkal ieņemtu izpildvaras amatu, šoreiz ilgākam laikam un ar lielāku redzamību (Saeimas arhīvs).

Trīs partijas nosaukumi trīs gados nav biogrāfijas kļūme. Tas ir modelis, kas atkārtosies vēl četras reizes līdz 2026. gadam.

Ko šī nodaļa pierāda: pirmais lielais vēlēšanu panākums (10 mandāti, 9,5% balsu) un pirmais augstais valdības amats ienāk vienlaikus ar pirmo partijas pārdēvēšanas ciklu. No paša sākuma viņa politiskā ietekme un organizatoriskā nestabilitāte aug kopā, nevis pretrunā viena otrai.

2004–2009: satiksmes ministra amats, Ryanair līgums un tā divas puses

No 2004. līdz aptuveni 2009. gadam Šlesers vairākkārt ieņēma satiksmes ministra amatu — Indulim Emsim, tad abās Aigara Kalvīša valdībās, visbeidzot Ivara Godmaņa valdībā (Saeimas 9. sasaukuma deputāta arhīvs). Šo posmu viņš pats visbiežāk min kā “darītāja” tēla pierādījumu — un tas ir arī posms, kur viņa personīgo lomu var pārbaudīt visprecīzāk.

Sāksim ar to, ko viņš neizveidoja: “airBaltic” nav Šlesera radīts uzņēmums. To 1995. gada 28. augustā dibināja kā kopuzņēmumu starp Latvijas valsti (51%) un Skandināvijas aviokompāniju SAS (28,5%), pārējo sadalot trim citiem investoriem; pirmais reiss notika tā paša gada 1. oktobrī (airBaltic oficiālā vēsture; Satiksmes ministrijas paziņojums). Kad Šlesers pirmo reizi kļuva par satiksmes ministru, uzņēmums jau deviņus gadus lidoja.

Bet tikpat nepareizi būtu teikt, ka viņam ar Rīgas lidostas izaugsmi nebija nekāda sakara. Satiksmes ministrs nosaka politisko virzienu, pārrauga valsts kapitāla daļu un ietekmē infrastruktūras prioritātes — un tieši šeit atrodas viens no visprecīzāk dokumentētajiem Šlesera personīgajiem lēmumiem visā karjerā: 2004. gada 23. jūlijā Rīgas lidosta un Ryanair parakstīja līgumu ar izteikti zemām apkalpošanas maksām — 4,5 eiro par pasažieri un tikai 1 eiro (nevis toreizējais standarts, ap 500 eiro) par lidmašīnas virszemes apkalpošanu. Līgums tika noslēgts pēc Šlesera rīkojuma; tiesvedības materiālos vēlāk atklājās gadu ilga tieša sarakste starp viņu un Ryanair vadību pirms parakstīšanas (Jauns.lv).

Rezultāts bija straujš: no 700 000 pasažieru 2004. gadā lidosta izauga par reģionālu centru, kad iepriekšējos 12 gados pieaugums bija bijis vien ap pieciem procentiem (Dienas Bizness).

Tad nāca otra puse. Ryanair vēlāk pats interpretēja līgumu sev izdevīgi un vērsās Londonas Starptautiskajā šķīrējtiesā, kad lidosta mēģināja ieviest jaunu drošības nodevu — un uzvarēja. Rīgas lidostai bija jāmaksā vairāk nekā pusotrs miljons eiro (Jauns.lv). Valsts kontrole vēlāk konstatēja, ka piemērotās atlaides radījušas zaudējumus, un materiāli nonāca KNAB, kas ierosināja kriminālprocesu par iespējamu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu; KNAB šo procesu 2010. gada 16. aprīlī izbeidza, un apsūdzības Šleseram netika izvirzītas (Pietiek.com). Korekti ir teikt: bija izmeklēšana, kas beidzās bez apsūdzības — nevis ka process turpinās vai ka kāds atzīts par vainīgu.

Šis ir viņa spēks precīzā izteiksmē: viņš spēj uzņemties politisku risku un pieņemt ātru, personīgu lēmumu, un pasažieru skaita lēciens to apstiprina. Bet tieši tur ir arī risks — ātrs lēmums vēl nepierāda, ka valsts noslēgusi labāko iespējamo līgumu ilgtermiņā. Šķīrējtiesas zaudējums rāda: “ātri un droši” ne vienmēr ir viens un tas pats.

Šī paša perioda beigās, 2009. gada martā, Godmaņa valdības laikā tika noslēgts jauns “airBaltic” akcionāru līgums — pēdējās dienās pirms Šlesera aiziešanas no amata. Analītiskā prese to raksturojusi kā valstij neizdevīgu vienošanos (Providus.lv). Tas ir fakts par lēmumu, kas dokumentēts; “neizdevīgs” paliek analītisks vērtējums, nevis tiesas konstatējums.

Ko šī nodaļa pierāda: šis ir vienīgais periods karjerā, kur Šlesera personīgo lēmumu var izsekot līdz konkrētam, izmērāmam rezultātam — gan pozitīvam (pasažieru skaits), gan negatīvam (šķīrējtiesas zaudējums). Viņa “darītāja” tēla faktiskais pamats ir šis piecu gadu posms, nevis vēlākā, plašāk komunicētā versija.

Kā ministra amats pārvērtās par amatu tīklu (“astoņkājis”)

2006. gadā žurnāliste Sanita Jemberga laikrakstā “Diena” publicēja izmeklējumu, kurā aprakstīja tīklu, kā Šlesers savā pārraudzībā esošo valsts uzņēmumu vadošajos amatos ievietoja sev un partijai lojālus cilvēkus — tīklu, kam ātri pielipa nosaukums “Šlesera astoņkājis” (old.deputatiuzdelnas.lv, ar atsauci uz Diena). Konkrēti nosaukti gadījumi: Šlesera šofera dēls Kaspars Upenieks, bez atbilstošas pieredzes iecelts “Pasažieru vilciena” valdē ar 4000 latu algu; uzņēmējs Dainis Liepiņš, kurš vienlaikus ieņēma vairāk nekā desmit apmaksātus amatus dažādu valsts uzņēmumu padomēs un valdēs; un bijušais Šlesera preses sekretārs Lauris Dripe, kurš dažu gadu laikā izauga līdz LVRTC valdes priekšsēdētāja krēslam (old.deputatiuzdelnas.lv).

Šis pats Lauris Dripe vēlāk, jau kā LVRTC bijušais vadītājs, ir viens no apsūdzētajiem otrajā digitālās televīzijas krimināllietā, kurai pievērsīsimies tālāk (nra.lv, 19.06.2026) — divi atsevišķi, gadu desmitiem šķirti procesi krustojas vienā un tajā pašā cilvēkā.

“Dienas Bizness” vēlāk apkopoja plašāku ainu: kopumā valsts uzņēmumu pārvaldēs Šlesera ietekmes lokā strādājuši teju 120 ar partijām saistīti cilvēki, un neviens no viņiem netika izvēlēts konkursa kārtībā; visvairāk šādu amatu — 16 uzņēmumos — bija tieši Satiksmes ministrijas pārraudzībā (Dienas Bizness).

Godīgums prasa piebilst: paša “Diena” izmeklējuma autori atzīmē, ka lojālu cilvēku iecelšana valsts uzņēmumu pārraudzības amatos Latvijas politikā nebija — un nav — unikāla Šlesera prakse; līdzīgi rīkojušies arī citi politiķi dažādos periodos (old.deputatiuzdelnas.lv). Atšķirība, ko izceļ pats izmeklējums, ir apmērā un sistemātiskumā, nevis principā.

Precīzi jāatšķir, kas ir pierādīts un kas nav. Pats iecelšanas fakts — vārdi, amati, algas, datumi — ir dokumentēts vairākos neatkarīgos izmeklējumos un nav apstrīdēts. Vai šī prakse bijusi nelikumīga, ir cits jautājums — Latvijas likumi tolaik neparedzēja konkursu obligātumu uzņēmumu padomju vietām, un šis raksts par to neizsaka juridisku vērtējumu. Droši var teikt: ministra amats Latvijā dod ne tikai politisku virzienu, bet arī reālu, personisku ietekmi pār simtiem labi apmaksātu amatu iecelšanu — un Šlesera gadījumā šī ietekme tika izmantota sistemātiski un plaša mēroga veidā, ko pats izmeklējums raksturoja kā nepieredzētu pēc apjoma, lai gan ne pēc principa.

Ko šī nodaļa pierāda: ministra amats viņam nozīmēja ne tikai politisku virzienu, bet reālu personisku kontroli pār simtiem amatu un algu — ietekmes formu, kas nav redzama vēlēšanu zīmē, bet ir dokumentēta žurnālistikā. Tā ir cita vara nekā tā, par kuru balso vēlētājs.

2006: Jūrmalgeitas skandāls un Šlesera liecinieka statuss

2006. gada 18. martā Jūrmalas domē bija paredzēta sēde par jaunā mēra ievēlēšanu. Deputāts Ilmārs Ančāns ziņoja KNAB par piedāvātu 20 000 eiro kukuli, lai viņš balsotu par vēlamo kandidātu — Juri Hlevicki (lv.wikipedia.org/Jūrmalgeita, ar atsauci uz KNAB izmeklēšanas materiāliem). KNAB arestēja vairākas personas, lieta nonāca tiesā.

Plašāku sabiedrības uzmanību skandāls, kas iesakņojās kā “Jūrmalgeita”, ieguva 2006. gada martā, kad LTV raidījums “De facto” publiskoja noklausītas telefonsarunas starp lietā apsūdzētajām personām un vairākiem toplīmeņa politiķiem, tostarp tālaika satiksmes ministru Šleseru un bijušo premjeru Andri Šķēli — sarunas, kurās viņi apsprieda koalīcijas veidošanu Jūrmalas domē ar tiem pašiem cilvēkiem, kas vienlaikus piedāvāja kukuli.

Politiskās sekas Šleseram tomēr bija reālas. 2006. gada 15. martā premjers Aigars Kalvītis pieprasīja viņa demisiju, un Šlesers no satiksmes ministra amata atkāpās — nekad neatzīstot saistību ar kukuļošanas shēmu. Partijas oficiālā atbilde tolaik bija tieša: LPP frakcijas priekšsēdētājas vietniece publiski norādīja, ka partijas rīcībā ir prokuratūras lēmums lietu pret Šleseru izbeigt pierādījumu trūkuma dēļ, un ka partijai nav pamata neticēt ne prokuroram, ne pašam Šleseram (politika.lv, citēts politikudarbi.blogspot.com). Astoņus mēnešus vēlāk, pēc 9. Saeimas vēlēšanām, viņš atgriezās tajā pašā amatā otrajā Kalvīša valdībā — toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga par šo atgriešanos publiski teikusi, ka Šlesers tagad ir kā “balta lapa”, jo vēlētāji viņam izteikuši uzticību (lv.wikipedia.org/Jūrmalgeita).

Tas ir modelis, kas atkārtosies: politisks kritums, tad vēlēšanu cikls, tad atjaunota uzticība — bez tā, ka pats jautājums par atbildību kaut kad tiktu galīgi noslēgts vai galīgi noraidīts.

Ko šī nodaļa pierāda: politisks kritums viņa karjerā nekad nav bijis galīgs. Modelis — skandāls, atkāpšanās, vēlēšanas, atgriešanās tajā pašā amatā — atkārtosies vēl vairākas reizes līdz pat 2026. gadam.

2006–2016: sešas partijas, divas vēlēšanas ar nulle mandātiem

Saeimas vēlēšanās 2006. gadā jaunā vēlēšanu apvienība LPP/LC saņēma 77 869 balsis jeb 8,58% un 10 mandātus (CVK, 9. Saeimas vēlēšanas). 2007. gada augustā šī apvienība formāli sapludinājās partijā LPP/LC, un Šlesers kļuva par tās līdzpriekšsēdētāju kopā ar Ivaru Godmani, vēlāk — par vienīgo priekšsēdētāju. Tajā pašā laikā viņš kļuva par Rīgas domes vicemēru koalīcijā ar toreizējo Saskaņas Centru, mēram esot Nilam Ušakovam.

Jau nākamajā, 2010. gada vēlēšanu ciklā LPP/LC apvienojās ar Tautas partiju un vairākām reģionālām partijām jaunā vēlēšanu apvienībā “Par labu Latviju” (PLL), kur Šlesers bija līdzpriekšsēdētājs un premjera amata kandidāts. PLL kopumā ieguva 8 mandātus (CVK, 10. Saeimas vēlēšanas) — akadēmiskā literatūra šo rezultātu raksturojusi kā lielāko vienas politiskās apvienības atbalsta kritumu neatkarīgās Latvijas vēsturē salīdzinājumā ar priekšgājēju partiju iepriekšējo kopējo atbalstu.

2011. gadā, pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinātā un tautas atbalstītā 10. Saeimas atlaišanas referenduma, notika ārkārtas vēlēšanas. LPP/LC līdz tam brīdim jau bija pārdēvēta par “Šlesera Reformu partiju LPP/LC” — nosaukumu CVK oficiāli reģistrēja 2011. gada 19. augustā (CVK lēmums Nr. 58). Partija, kas gadu iepriekš vēl bija pārstāvēta Saeimā, ārkārtas vēlēšanās nepārvarēja 5% barjeru un zaudēja visus mandātus (lv.wikipedia.org/11. Saeimas vēlēšanas).

Tas pats gads deva vēl vienu kontekstu: 2011. gada maijā Saeima atteicās dot piekrišanu kratīšanai Šlesera dzīvesvietā t.s. “oligarhu lietas” — KNAB izmeklēšanas — ietvaros; šis notikums kalpoja par vienu no fona apstākļiem, kas noveda pie Zatlera lēmuma ierosināt Saeimas atlaišanu (Providus.lv). Šīs lietas juridiskais iznākums šai izpētei nav pārbaudāms primārā avotā un tāpēc netiek uzskatīts par apstiprinātu faktu — tas minēts vienīgi kā dokumentēts konteksts, nevis kā secinājums par vainu. 2011. gada decembrī LPP/LC kongress lēma par partijas likvidāciju.

2013. gadā Šlesers pārņēma jau pastāvošas — 2011. gadā Rēzeknē dibinātas — partijas “Vienoti Latvijai” vadību. Tā nebija LPP/LC juridiskā pēctece, bet gan atsevišķa struktūra. 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanās partija ar Šleseru priekšgalā saņēma 1,81% balsu un neiekļuva Saeimā. Neveiksmi Šlesers publiski skaidroja ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tajā pašā gadā, kas, viņaprāt, vēlētājiem drošības jautājumus padarījis svarīgākus par partijas piedāvāto vēstījumu (LSM, 15.02.2016). 2016. gada februārī viņš atstāja arī šīs partijas vadību — to pārņēma cits cilvēks, un partija turpināja pastāvēt bez viņa.

Kopš 2006. gada Šlesers ir bijis saistīts vismaz ar četrām juridiski atšķirīgām politiskajām struktūrām — LPP/LC kā apvienība, LPP/LC kā partija, “Šlesera Reformu partija LPP/LC” kā pārdēvējums, un “Vienoti Latvijai” kā svešas partijas vadības pārņemšana. Divas no tām vēlēšanās zaudēja pilnīgi visus mandātus. Viens vārds, kas raksturo šo periodu labāk par jebkuru saukli: nestabilitāte, kas maskējas kā pastāvīga klātbūtne. Otra puse: katra apvienošanās vai pārdēvēšana notika koalīcijas partneru maiņas vai vēlēšanu neveiksmes kontekstā — process, kāds Latvijas mazajās partijās nav ekskluzīvs Šleseram.

Ko šī nodaļa pierāda: desmit gadu laikā Šlesera personīgā klātbūtne politikā nemainījās, bet viņa vadīto organizāciju vēlēšanu rezultāti sabruka no 10 mandātiem līdz nullei — divas reizes pēc kārtas. Personīgais zīmols un organizatoriskais rezultāts šajā periodā kustējās pretējos virzienos.

2016–2021: politiskā pauze, jauna apsūdzība un atgriešanās ar LPV

No 2016. līdz 2021. gadam Šlesers bija ārpus aktīvās politikas. 2021. gada pavasarī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību t.s. otrajā digitālās televīzijas krimināllietā (puaro.lv) — lietai pievērsīsimies detalizēti nākamajā nodaļā. Tieši šajā kontekstā, tā paša gada jūnijā, viņš paziņoja par atgriešanos politikā un jaunas partijas veidošanu; viņš pats šo saistību noliedza, uzsverot, ka atgriešanās politikā nav mēģinājums ietekmēt tiesas procesu.

2021. gada 1. jūlijā Šlesers reģistrēja biedrību “Latvija — pirmajā vietā”, kurā viņš pats bija vienīgais valdes loceklis; dibinātāju vidū bija arī bijušais VAS “Latvijas dzelzceļš” viceprezidents Aivars Strakšas un Sandris Točs, kas iepriekš darbojies Alda Gobzema partijā “Likums un kārtība” (Lursoft, citēts puaro.lv).

2021. gada 14. augustā Rīgā notika partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) dibināšanas kongress. Būtiska niansē: par partijas valdes priekšsēdētāju kongress ievēlēja nevis Šleseru, bet Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko, kura vienlaikus tika izvirzīta arī par LPV kandidāti Valsts prezidenta amatam. Šlesers pats kongresā tika nosaukts par partijas premjera amata kandidātu (tvnet.lv, 14.08.2021; jauns.lv, 14.08.2021). Partija tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā 2021. gada 10. septembrī, ģenerālsekretāra amatā ieceļot bijušo CVK priekšsēdētāju Arni Cimdaru, kurš mēnesi vēlāk mira no Covid-19 komplikācijām (tvnet.lv, 10.09.2021).

Formālā struktūra ilga nepilnu pusgadu. Svarīga niansē: Stepaņenko un Švecova 2021. gadā pievienojās LPV vadībai kā jau esošas, 2018. gadā no partijas “Saskaņa” saraksta ievēlētas 13. Saeimas deputātes — LPV tolaik Saeimā vēl nebija ne mandātu, ne oficiālas frakcijas. 2022. gada 4. martā, kara sākumā Ukrainā, partijas paplašinātā valdes sēdē pieņēma nostāju, kas nosodīja Krieviju; Stepaņenko šo sēdi pameta, neizsakot viedokli, savukārt Švecova dažas dienas iepriekš Saeimā nebalsoja par ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai — abas tika izslēgtas no partijas (LSM, 04.03.2022). Uz 2022. gada vēlēšanām neviena no viņām LPV sarakstā vairs nekandidēja; abas pārgāja uz jaunizveidoto “Suverēno varu”, no kuras arī startēja, bet netika ievēlētas.

Ko šī nodaļa pierāda: atgriešanās politikā sakrīt laikā ar jaunu krimināllietu, nevis notiek pēc tās atrisināšanas. Un jau pirmajos astoņos mēnešos jaunā partija atkārto veco modeli — formāla, koleģiāla vadības struktūra, kas neizdzīvo pirmo iekšējo konfliktu, un vara atgriežas pie viena cilvēka.

2022: LPV pirmo reizi iekļūst Saeimā

2022. gada 1. oktobra 14. Saeimas vēlēšanās LPV saņēma 57 033 balsis jeb 6,31% no derīgo balsu skaita un ieguva 9 mandātus — oficiālais CVK rezultāts, ko apstiprinājusi gan CVK, gan vairāki neatkarīgi mediji (Diena; LV portāls). Ievēlētie LPV deputāti bija Ainārs Šlesers, Mārcis Jencītis, Oļegs Burovs, Kristaps Krištopans, Ričards Šlesers, Linda Liepiņa, Vilis Krištopans, Ramona Petraviča un Edmunds Zivtiņš (LV portāls).

Vilis Krištopans, Linda Liepiņa, Ramona Petraviča un Edmunds Zivtiņš joprojām ir 2026. gada LPV saraksta priekšgalā vai “ēnu kabinetā”. Tas ir vienlaikus stiprā un vājā puse: pieredzējis kodols, kas nemainās, bet arī ierobežots loks, kas nav paplašinājies daudz tālāk par pašu Šleseru un dažiem viņa jau iepriekš pazīstamiem partneriem.

2023. gada jūnijā partiju frakciju atstāja Oļegs Burovs. 2024. gada jūlijā LPV pievienojās Eiropas Parlamenta politiskajai grupai “Patrioti Eiropai” — tai pašai grupai, kurā jau darbojās Vilis Krištopans kā Eiropas Parlamenta deputāts (Krištopana oficiālais profils, Eiropas Parlaments).

Ko šī nodaļa pierāda: pēc divām secīgām nulles rezultāta vēlēšanām (2011, 2014) LPV ir pirmais Šlesera vadītais projekts kopš 2006. gada, kas reāli iekļūst parlamentā. Bet deviņi mandāti un komanda, kas lielā mērā balstās uz jau iepriekš pazīstamiem cilvēkiem, nevis jaunu paaudzi, ir atgriešanās pie iepriekšējā līmeņa, nevis izrāviens jaunā mērogā.

Otrā digitālās televīzijas krimināllieta: pašreizējais juridiskais statuss

Šī ir vienīgā daļa no Šlesera dokumentētās vēstures, kur precizitāte nav izvēle — tā ir pienākums.

Lieta ir saistīta ar notikumiem 2008.–2009. gadā, kad Satiksmes ministrija Šlesera vadībā organizēja konkursu par zemes ciparu televīzijas ieviešanu Latvijā. Prokuratūras ieskatā ministrija mākslīgi nodrošināja, ka projektā kā partneris toreizējam “Lattelecom” (tagad “Tet”) tika piesaistīts uzņēmums “Hannu Digital”, kā rezultātā šis uzņēmums no “Tet” saņēma vairāku miljonu eiro lielus finanšu līdzekļus, nepamatoti sadārdzinot valsts mēroga projektu (LSM, 19.06.2026).

Lietā apsūdzēti vairāki cilvēki: Šlesers, bijušais premjers Andris Šķēle, bijušais “Tet” (toreiz “Lattelecom”) valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds, bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Lauris Dripe, bijušais “Hannu Digital” valdes loceklis Gintars Kavacis, kā arī vairāki toreizējie “Tet” vadītāji (nra.lv, 19.06.2026). Prokuratūra lūgusi Šleseru atzīt par vainīgu krāpšanā un piespriest viņam 65 000 eiro naudas sodu bez mantas konfiskācijas (Diena, 19.06.2026).

Process ir garš un vēl nav noslēdzies. Ekonomisko lietu tiesa visus apsūdzētos attaisnoja. Rīgas apgabaltiesa 2023. gada vasarā apelācijas instancē to pašu spriedumu apstiprināja — visi tika attaisnoti. Ģenerālprokuratūra 2024. gada janvārī iesniedza kasācijas protestu, uzskatot, ka apelācijas tiesa pierādījumus izvērtējusi virspusēji. Augstākā tiesa kasācijas tiesvedību ierosināja 2024. gada maijā, un 2026. gada 19. jūnijā Senāta Krimināllietu departaments to izskatīja: attaisnojošais spriedums tika pilnībā atcelts, un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai atpakaļ Rīgas apgabaltiesā (LSM, 19.06.2026; BNN, 19.06.2026).

Šlesers pats šo lietu no paša sākuma publiski raksturojis kā politiski motivētu un safabricētu, noliedzot jebkādu vainu (puaro.lv). Divu tiesu instanču attaisnojošie spriedumi šo viņa nostāju līdz šim ir apstiprinājuši; Augstākās tiesas lēmums to procesuāli atcēlis, bet nav pasludinājis pretēju secinājumu par vainu.

Tas nozīmē tieši šo un neko vairāk: divas tiesas instances jau ir attaisnojušas visus apsūdzētos, tostarp Šleseru; kasācijas instance šo attaisnojumu atcēlusi procesuālu iemeslu dēļ — nevis pasludinājusi vainu; un lieta vēlēšanu dienā, 2026. gada 3. oktobrī, formāli būs atkal jaunas izskatīšanas sākumā Rīgas apgabaltiesā. Nedz Šlesers, nedz jebkurš cits apsūdzētais šajā lietā šobrīd nav notiesāts.

Šis fakts pats par sevi neko nepasaka par vainu vai nevainīgumu — to izšķirs tiesa, nevis šis raksts, nevis medijs, nevis politisks pretinieks. Bet fakts, ka kandidāts uz premjera amatu ietu vēlēšanās ar nenoslēgtu krimināllietu, kurā prokuratūra lūgusi atzīt viņu par vainīgu krāpšanā, ir informācija, kas vēlētājam pienākas zināt precīzi — nedz pārspīlēta, nedz noklusēta.

Ko šī nodaļa pierāda: vienīgais droši zināmais fakts ir tas, ka process nav noslēdzies. Ne vaina, ne nevainīgums šobrīd nav galīgi konstatēts — un tieši šī nenoteiktība, nevis kāds konkrēts spriedums, pavadīs Šleseru līdz pat vēlēšanu dienai.

2025. gada Rīgas dome: visvairāk balsu, bet ārpus koalīcijas

2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Rīgā visvairāk balsu no visām partijām saņēma LPV — 18,17%, apsteidzot gan Nacionālo apvienību (14,2%), gan līdzšinējo mēra partiju “Jaunā Vienotība” (12,9%) (tvnet.lv, 08.06.2025; lv.wikipedia.org/2025. gada Rīgas domes vēlēšanas). Tas bija pārliecinošs vēlēšanu rezultāts. Tas nenozīmēja varu.

Vēl pirms vēlēšanām “Progresīvo” Rīgas līderis Viesturs Kleinbergs bija parakstījis memorandu ar solījumu nākamajā domes sasaukumā nestrādāt vienā koalīcijā ar Šlesera partiju (LSM, 01.06.2025). Pēc vēlēšanām četras partijas — “Progresīvie”, Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un “Apvienotais saraksts” — apvienojās koalīcijā ar 34 balsīm no 60, atstājot LPV, kas savāca visvairāk individuālo balsu, ārpus varas (LSM, 19.06.2025). LPV šo rezultātu apstrīdēja tiesā; tiesa prasību noraidīja (lv.wikipedia.org/2025. gada Rīgas domes vēlēšanas).

Šlesers pats savu izslēgšanu no koalīcijas publiski raksturoja kā netaisnīgu vēlētāju gribas ignorēšanu. Jūnija beigās viņš rīkoja pulcēšanos Brīvības pieminekļa laukumā, kurā jauno koalīciju nosauca par “praida koalīciju” un aicināja atbalstītājus gatavoties varas maiņai nākamajās vēlēšanās (1188.lv, 28.06.2025). Viņš arī publiski paziņojis, ka LPV atstāšana opozīcijā, neraugoties uz iegūto vēlētāju atbalstu, esot “nāves spriedums” pašai koalīcijai ilgtermiņā (lsm.lv, 08.06.2025).

Augsts atbalsts aptaujās un vēlēšanās nav tas pats, kas spēja veidot valdību.

Balsis mēra, cik cilvēku grib redzēt konkrētu seju pie varas. Koalīcija mēra ko citu — vai citas politiskās elites ir gatavas ar šo seju sēsties pie viena galda.

2025. gada Rīgā atbilde uz otro jautājumu bija “nē”, neatkarīgi no atbildes uz pirmo.

Ko šī nodaļa pierāda: 2025. gada Rīga ir pirmais reālais, novērojamais gadījums, kur var pārbaudīt, kas notiek, ja Šlesers uzvar vēlēšanās, bet citas partijas atsakās ar viņu valdīt. Atbilde uz šo jautājumu nacionālā mērogā vairs nav hipotēze — tā jau ir notikusi vienu reizi.

LPV 2026. gada saraksts: kodols, jaunpienācēji un koalīcijas ierobežojumi

2026. gada 16. maijā LPV kongresā Šlesers nosauca partijas “ēnu kabinetu”: Vilis Krištopans kā piedāvātais finanšu ministrs, Linda Liepiņa kā Saeimas priekšsēdētājas amata kandidāte, Edmunds Zivtiņš kā piedāvātais iekšlietu ministrs, Ilze Stobova kā piedāvātā izglītības un zinātnes ministre, Valkas mērs Vents Armands Krauklis (Vidzemes partija) kā piedāvātais viedās administrācijas, reģionālās attīstības un zemkopības ministrs, LPV preses sekretāre Līga Krapāne kā piedāvātā kultūras ministre, un bijušais ilggadējais Rīgas ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs kā piedāvātais satiksmes ministrs (LSM, 16.05.2026).

Zīmīgi, ka satiksmes ministra amatam — tam pašam portfelim, kas ir Šlesera “darītāja” tēla pamatā — viņš nenosauca sevi, bet gan karjeras ostas administratoru. Vienam amatam, labklājības ministram, avots vienlaikus min trīs vārdus (Ramonu Petraviču, Ainaru Baštiku un Andreju Klementjevu), nepaskaidrojot, vai tas ir viens galīgs kandidāts vai izvēles saraksts — tāpēc šeit tas atstāts neprecizēts, nevis izdomāts.

2026. gada vasarā partija iesniedza CVK pilnu 125 kandidātu sarakstu visos piecos vēlēšanu apgabalos (CVK, 15. Saeimas kandidātu saraksti) — organizatorisks sasniegums, kas rāda reālu spēju uzbūvēt pilnu struktūru, nevis tikai vienu redzamu seju. Saraksta līderi: Šlesers Rīgā, Linda Liepiņa Vidzemē, Ramona Petraviča Kurzemē, Edmunds Zivtiņš Zemgalē, Aleksandrs Bartaševičs Latgalē (LSM, 30.06.2026).

Tajā pašā sarakstā ir vairāki nesen no citām partijām atnākuši politiķi: Andrejs Klementjevs (Rīgas domes deputāts, iepriekš “Saskaņā”), Ainars Baštiks (bijušais ministrs, iepriekš “Gods kalpot Rīgai”), Regīna Ločmele (bijusī Saeimas deputāte, kas “Saskaņu” pameta 2026. gada sākumā), Viktorija Pleškāne (Latgales sarakstā, iepriekš “Stabilitātei!”, no kuras izslēgta pēc brauciena uz Ķīnu), Jekaterina Drelinga (arī bijusī “Stabilitātei!” deputāte) un Mairis Briede (bijušais bokseris, iepriekš kandidējis gan no “Saskaņas”, gan no “Stabilitātei!”) (LSM, 30.06.2026). Šis nav apgalvojums, ka šiem cilvēkiem nav tiesību mainīt politisko piederību — partiju maiņa pati par sevi nav pārkāpums. Bet vēlētājam ir tiesības zināt, kur šie cilvēki bija, ko toreiz solīja, un kāpēc tagad viņiem vajadzētu ticēt no jauna, šoreiz zem cita karoga.

Tas ir dokumentēts organizatoriskās kapacitātes veidošanas veids: pilnu sarakstu visos apgabalos var uzbūvēt ātri, ja pieņem gatavus, jau pieredzējušus cilvēkus no citurienes, nevis gadiem audzina pašu kadru rezervi. Tas var izskatīties spēcīgi uz papīra un dot ātru rezultātu vēlēšanu dienā. Bet tas nepierāda, ka šī komanda paliks kopā, kad situācija kļūs neizdevīga — vairāki no šiem cilvēkiem jau vienreiz ir pametuši partiju, kurā sākotnēji iestājās.

2025. gada novembrī Šlesers publiski izslēdza sadarbību ar “Stabilitātei!”, “Suverēno varu”, “Jauno Vienotību” un “Progresīvajiem” (apollo.lv/tvnet.lv, 23.11.2025). Tas nozīmē: pat ja LPV atkārto vai pārspēj savu 2022. gada rezultātu, tai jau tagad var nebūt reālas koalīcijas partneru bāzes. Šis risks jau materializējies — 2025. gada Rīgā.

Ko šī nodaļa pierāda: organizatoriskā kapacitāte (pilns 125 kandidātu saraksts, pieredzējuši vārdi) un koalīcijas potenciāls ir divas atšķirīgas lietas. LPV 2026. gadā ir stipra pirmajā un vāja otrajā — tieši tāpat, kā tas bija Rīgā gadu iepriekš.

Kas ir kas: Šlesera politiskais loks

GRAFIKS

12 cilvēki, kuru saistība ar Šleseru ir dokumentēta avotos — nevis pieņēmums.

Avoti: Saeimas arhīvs, CVK, LSM, tvnet.lv, jauns.lv, Wikipedia (orientējoši) — pilns saraksts raksta beigās.

Personīga vadība pret institūciju: ko rāda LPV struktūra

Ir viegli pārstāstīt Šlesera vēsturi kā vienu nepārtrauktu stāstu par vienu cilvēku. Tas būtu neprecīzi. Precīzāk ir teikt: viņš ir vienīgā pastāvīgā daļa vairākos secīgos, juridiski atšķirīgos projektos, kuru dzīves ilgums, sastāvs un panākumi ir bijuši ļoti dažādi.

Šlesera paša karjerā ir tiešs precedents tam, kas notiek ar viņa vadītiem projektiem, kad viņš aiziet. 2016. gadā, kad viņš pameta “Vienoti Latvijai” vadību, partija turpināja pastāvēt — bet ar pilnīgi citu vadītāju un citu identitāti. Tas nav hipotēze. Tas ir precedents.

LPV 2026. gadā ir organizēta ap vienu cilvēku kā premjera amata kandidātu un galveno publisko seju — modelis, kas ir tuvāk 2016. gada precedentam nekā stabilai institūcijai. Konkrētais, pārbaudāmais jautājums: kas notiek ar LPV, ja Šlesers kādu dienu vairs nevar vai negrib to vadīt?

Politisks projekts, kas balstās uz nesen no citām partijām atnākušiem cilvēkiem — nevis uz gadiem audzinātu, pašu izveidotu kadru rezervi —, var uzbūvēt pilnu 125 kandidātu sarakstu ātri, ja pieņem gatavus cilvēkus no citurienes. Bet tās lojalitāte nav pārbaudīta krīzes brīdī, un vairāki šī saraksta cilvēki jau vienreiz ir parādījuši, ka pametīs partiju, kad tas kļūs neizdevīgi.

Otra puse: Šlesera un LPV politiskā stratēģija nebalstās uz bailēm vai piespiešanu, bet uz atpazīstamību un simpātiju — uz “darītāja” un “buldozera” tēlu. Tas ir stabils, atkārtoti pierādīts resurss vēlēšanās. Bet 2025. gada Rīgas domes vēlēšanās šī simpātija pie urnas nepārvērtās sadarbības kapitālā ar citām politiskajām elitēm.

Ko šī nodaļa pierāda: LPV pastāvēšana un Šlesera personīgā klātbūtne šobrīd ir praktiski nenodalāmas. Vienīgais tiešais pierādījums par to, kas notiek, ja viņš aiziet, nāk no cita, agrāka projekta — un tur partija nepārtrauca pastāvēt, bet zaudēja identitāti.

Kāpēc augsts reitings vēl nav valdība

Ir vērts uzdot arī jautājumu, kāpēc augsts atbalsts aptaujās vispār rodas un uzturas — neatkarīgi no tā, vai partijai ir gatava valdīšanas komanda. Konkrēti skaitļi to ilustrē, un tie ir arī pamācoši par to, cik ātri stāvoklis var mainīties.

SKDS aptauja, kas veikta Latvijas Televīzijas pasūtījumā 2026. gada 24. aprīlī–6. maijā, LPV ierindoja reitingu augšgalā ar 9,3% no visiem aptaujātajiem (pārrēķinot uz izlēmušajiem un vēlēšanās gatavajiem piedalīties vēlētājiem — 14,9%, dalot pirmo vietu ar “Progresīvajiem”) (nra.lv, 22.05.2026). Taču nākamajā, 2026. gada 6.–16. jūnijā veiktajā aptaujā — pēc tam, kad demisionēja Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdība un amatā tika apstiprināts jaunais premjers Andris Kulbergs (“Apvienotais saraksts”) — pārrēķinātajos datos LPV pirmo reizi vairāku mēnešu laikā ierindojās otrajā vietā (15%), aiz jaunā premjera partijas “Apvienotais saraksts” (17,1%) (LSM, 02.07.2026).

Ko šī nodaļa pierāda: LPV reitingu vadība 2025.–2026. gadā bija ilgstoša un atkārtoti mērāma, nevis nejauša epizode. Bet tā arī nav bijusi mūžīga — jauna valdība citai partijai to mainīja dažu nedēļu laikā. Tas pats var notikt vēl pirms 2026. gada 3. oktobra.

Divi veidi, kā politiķis skaidro savu pagātni

Šlesera skaidrojumi par savām neveiksmēm seko atpazīstamam modelim: vai viņš tās skaidro ar ārējiem apstākļiem, vai uzņemas atbildību par pašu lēmumu kvalitāti neatkarīgi no apstākļiem?

Kad Šlesers savu 2014. gada neveiksmi ar “Vienoti Latvijai” (1,81% balsu, neievēlēšanās Saeimā) publiski skaidroja ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tajā pašā gadā (LSM, 15.02.2016), tas ir skaidrojums, kas atsaucas uz ārējiem apstākļiem, nevis uz paša lēmumu vai vēstījuma kvalitāti. Tas var būt daļēji patiess — drošības jautājumi 2014. gadā tiešām kļuva politiski svarīgāki visā reģionā. Bet tas nav tas pats, kas atbildēt par to, kāpēc tieši šis vēstījums un šī komanda nespēja pārliecināt vēlētājus arī neatkarīgi no ārējā fona.

Tas pats jautājums attiecas uz otro digitālās televīzijas lietu. Fakts, ka process nav noslēdzies, pats par sevi neko nepierāda par vainu. Bet korekts jautājums vēlētājam nav “vai viņš vainīgs” — par to lems tiesa. Korekts jautājums ir: kā LPV un pats Šlesers plāno rīkoties, ja process turpināsies iespējamā ministra vai premjera pilnvaru laikā?

Ko šī nodaļa pierāda: kad runa ir par paša atbildību, Šlesers publiski dokumentētos gadījumos konsekventi izvēlējies skaidrojumus, kas atsaucas uz ārējiem apstākļiem, nevis uz sava lēmuma kvalitāti. Tas neliecina ne par vainu, ne par nevainīgumu — bet tas ir pārbaudāms modelis, ko vēlētājs var salīdzināt ar nākamajiem viņa paziņojumiem.

Stiprās puses, kuras var dokumentēt

Pieci fakti, kurus var pārbaudīt un kuri runā par labu Šlesera un LPV organizatoriskajai kapacitātei:

Riski, kurus var dokumentēt tikpat precīzi

Ko vēlētājam pašam pārbaudīt

Šis raksts nesniedz gatavu atbildi uz to, par ko balsot. Tas, ko tas var iedot, ir precīzāki jautājumi:

Kam pieder rezultāts

Politiķi bieži sev piedēvē visu, kas noticis viņu amata laikā. Ekonomika auga — mans sasniegums. Pasažieru skaits pieauga — mans sasniegums. Bet valsts uzņēmuma, lidostas vai nozares rezultāts gandrīz nekad nav viena cilvēka darbs — tajā piedalās valdība, ministrija, ierēdņi, uzņēmuma valde, tirgus un iepriekš pieņemti lēmumi.

Tāpēc jebkura politiķa sasniegums — arī Šlesera — jāvērtē pēc četriem vienkāršiem jautājumiem: kādu konkrētu lēmumu viņš pieņēma? Vai šis lēmums bija viņa kompetencē? Kāds bija izmērāmais rezultāts? Un vai viņš uzņemas tādu pašu atbildību par riskiem un neveiksmēm, kādu uzņemas par panākumiem?

Šādi vērtējot, Šlesera izpildvaras pieredze ir reāls politisks aktīvs — viņš nav cilvēks bez pieredzes lēmumu pieņemšanā. Ryanair līgums ir dokumentēts, personisks lēmums ar izmērāmu rezultātu, gan pozitīvu, gan negatīvu. Bet tas nepierāda, ka visi šī perioda panākumi pieder viņam vienam, un tas nepierāda, ka septiņas reizes mainīts partijas nosaukums ir tas pats, kas ilgtermiņa politiska institūcija.

Šlesers ir viens no tiem Latvijas politiķiem, kurus nevar godīgi aprakstīt vienā teikumā. Viņš nav tikai skaļš komunikators — viņam ir reāla izpildvaras pieredze piecu valdību laikā. Bet šī pieredze pati par sevi nepierāda, ka katrs viņa stāstītais panākums ir viņa personīgs sasniegums, un tā nepierāda, ka LPV 2026. gadā ir kaut kas cits, nekā visas iepriekšējās reizes bijis — projekts, kas pastāv tik ilgi un tik stabili, cik ilgi un stabili pastāv viens cilvēks tā centrā.

Vēlēšanu diena parāda, cik daudz cilvēku grib redzēt konkrētu seju pie varas. Tā neparāda, vai aiz šīs sejas stāv komanda, kas spēj vadīt valsti, kad kamera ir izslēgta un jāpieņem lēmums, kuru neviens neredzēs līdz brīdim, kad tas jau būs pieņemts.

To var pārbaudīt tikai pats vēlētājs — pēc datiem, nevis pēc tēla.

Publicēts: 13.07.2026 · Pēdējoreiz atjaunots: 13.07.2026.

Par šī raksta metodoloģiju

Šis raksts ir daļa no KNEZINS.com sērijas par visām partijām, kas startē 15. Saeimas vēlēšanās 2026. gada 3. oktobrī. Visām partijām tiek piemēroti vienādi vērtēšanas kritēriji un vienāda faktu pārbaudes disciplīna.

Katrs būtiskais apgalvojums šajā rakstā balstās uz pārbaudāmu avotu ar tiešu saiti. Avotu prioritāte: oficiālie dokumenti (CVK, Saeimas arhīvs, Latvijas Vēstnesis, tiesu informācija) pirms mediju ziņām; mediju ziņas pirms partiju pašraksturojumiem; Wikipedia izmantota tikai orientējoši, nekad kā vienīgais avots skaitliskam apgalvojumam. Ja faktu nebija iespējams droši pārbaudīt, tas rakstā vai nu skaidri atzīmēts kā nepārbaudīts, vai nav iekļauts vispār.

Raksts nodala trīs līmeņus: dokumentētus faktus (ar atsauci), interpretācijas (ar norādi, kurš tās izteicis) un analītiskus secinājumus (nodaļu noslēgumos, atvasinātus tikai no iepriekš dokumentētiem faktiem). Raksts neaicina balsot par vai pret nevienu partiju — tā mērķis ir dot lasītājam pārbaudāmu pamatu paša lēmumam.

Pamanījāt faktu kļūdu? Rakstiet ar konkrēto vietu un, ja iespējams, avotu — katra pamatota korekcija tiks ieviesta ar redakcionālu piezīmi par veiktajām izmaiņām.

Avotu saraksts

Primārie avoti (oficiāli dokumenti un institūcijas)

• Saeimas 7. sasaukuma deputāta arhīvs — saeima.lv
• Saeimas 8./9. sasaukuma deputāta arhīvs — saeima.lv
• Latvijas Vēstnesis, Nr. 123, 31.08.2002 (LPP 8. Saeimas kandidātu saraksts) — vestnesis.lv
• CVK, 7. Saeimas vēlēšanas — cvk.lv
• CVK, 8. Saeimas vēlēšanas — cvk.lv
• CVK, 9. Saeimas vēlēšanas — cvk.lv
• CVK, 10. Saeimas vēlēšanas — cvk.lv
• CVK lēmums Nr. 58 par “Šlesera Reformu partija LPP/LC” saraksta reģistrēšanu, 19.08.2011 — cvk.lv
• CVK, 15. Saeimas kandidātu saraksti (2026) — dati.cvk.lv
• airBaltic oficiālā uzņēmuma vēsture — airbaltic.com
• Satiksmes ministrijas paziņojums par airBaltic/SAS sadarbību — sam.gov.lv
• Viļa Krištopana oficiālais profils, Eiropas Parlaments — europarl.europa.eu

Autoritatīva žurnālistika un mediji

• LSM, “Latvija pirmajā vietā” nosauc līderus un ēnu kabinetu, 16.05.2026 — lsm.lv
• LSM, LPV kandidātu sarakstu galvgalī arī citu partiju bijušie biedri, 30.06.2026 — lsm.lv
• LSM, Apgabaltiesai atkārtoti būs jāskata otrā digitālās televīzijas krimināllieta, 19.06.2026 — lsm.lv
• NRA, par to pašu spriedumu, 19.06.2026 — nra.lv
• BNN, par to pašu spriedumu, 19.06.2026 — bnn.lv
• Diena, par to pašu spriedumu, 19.06.2026 — diena.lv
• Diena, CVK apstiprina 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus, 2022 — diena.lv
• LV portāls, Apstiprināti 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti, 2022 — lvportals.lv
• LV portāls, deputātu saraksts, 2022 — lvportals.lv
• LSM, LPV un Rīgas domes koalīcija, 19.06.2025 — lsm.lv
• LSM, memorands pret sadarbību ar LPV, 01.06.2025 — lsm.lv
• tvnet.lv, Rīgas pašvaldību vēlēšanu rezultāti, 08.06.2025 — tvnet.lv
• LSM, Šlesers atstājis partijas “Vienoti Latvijai” vadību, 15.02.2016 — lsm.lv
• Apollo.lv/tvnet.lv, Šlesers izslēdz sadarbību ar vairākām partijām, 23.11.2025 — apollo.lv
• LSM, partiju reitingi (SKDS/LTV, aptauja 6.–16.06.2026), 02.07.2026 — lsm.lv
• nra.lv, partiju reitingi (SKDS/LTV, aptauja 24.04.–06.05.2026), 22.05.2026 — nra.lv
• 1188.lv, Šlesera protests pret Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem, 28.06.2025 — 1188.lv
• lsm.lv, Šlesera reakcija uz Rīgas domes rezultātiem, 08.06.2025 — lsm.lv
• tvnet.lv, intervija ar Šleseru par Jūrmalgeitas liecinieka statusu, 2006 — tvnet.lv
• politikudarbi.blogspot.com, LPP oficiālā atbilde par Jūrmalgeitu — politikudarbi.blogspot.com
• Jauns.lv, Ryanair šķīrējtiesas zaudējums — jauns.lv
• Dienas Bizness, intervija par lidostas izaugsmi — db.lv
• Providus.lv, “Varas kampēji IV” — providus.lv
• Pietiek.com, KNAB process par Ryanair lietu — pietiek.com
• Diena (S. Jemberga, “Astoņkājis”), citēts old.deputatiuzdelnas.lv — old.deputatiuzdelnas.lv
• Dienas Bizness, apkopojums par ~120 partijām saistītiem cilvēkiem valsts uzņēmumu vadībā — db.lv
• tvnet.lv, LPV dibināšanas kongress, 14.08.2021 — tvnet.lv
• Jauns.lv, LPV dibināšanas kongress, 14.08.2021 — jauns.lv
• tvnet.lv, LPV reģistrācija Uzņēmumu reģistrā, 10.09.2021 — tvnet.lv
• LSM, Stepaņenko un Švecovas izslēgšana no partijas, 04.03.2022 — lsm.lv
• puaro.lv, biedrības “Latvija — pirmajā vietā” dibināšana, 2021 — puaro.lv

Wikipedia

Izmantota tikai kā orientējošs, papildinošs avots konkrētiem datumiem un notikumu secībai (Jūrmalgeitas hronoloģija, LPV dibināšanas detaļas, 2011. gada vēlēšanu rezultāts, 2025. gada Rīgas domes vēlēšanu apstrīdēšana), nevis kā vienīgais avots nevienam būtiskam skaitliskam apgalvojumam — visur, kur bija pieejams primārais vai autoritatīvais mediju avots, izmantots tas.