Vēlēšanas 2026 → 1. Jaunā Vienotība

Politika · Latvija · 2026

Jaunā Vienotība (2018–2026): ko partija solīja, ko izdarīja un ko rāda dokumenti

Jānis Knēziņš · Jūlijs 2026 · politikas izpētes sērija

Divdesmit četrus gadus viena politiskā tradīcija ir bijusi Latvijas valdībā. Gandrīz nepārtraukti.

Vispirms "Jaunais laiks". Tad "Vienotība". Tad "Jaunā Vienotība".

Šis raksts seko šim ceļam — no Einara Repšes līdz Evikai Siliņai un Andrim Kulbergam. Tas pārbauda četrus solījumus pret likumiem un budžetiem. Un tas dokumentē notikumus, kas risinājās tikai dažas nedēļas pirms publicēšanas — ieskaitot 2026. gada valdības krīzi.

FOTO

Seši premjeri un premjera amata kandidāti šīs politiskās tradīcijas vēsturē: Einars Repše (2002–2004), Valdis Dombrovskis (2009*–2014), Laimdota Straujuma (2014–2016), Krišjānis Kariņš (2019–2023), Evika Siliņa (2023–2026) un Arvils Ašeradens — Jaunās Vienotības premjera amata kandidāts 2026. gada vēlēšanām.

Datu avots: CVK un Ministru kabineta oficiālie premjeru apstiprināšanas datumi (sk. avotu norādes attiecīgajās nodaļās). *Dombrovska amata sākuma precīzs datums 2009. gadā šajā izpētē paliek informācijas robs — sk. attiecīgo nodaļu.

Kolāža apkopota no oficiālām portretu fotogrāfijām; atsevišķu attēlu avoti un licences šai izpētei nav individuāli pārbaudīti.

2002. gada rudenī fiziķis un bijušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše ienāca Rīgas pilī. Ne kā ierēdnis. Kā uzvarētājs.

Gadu iepriekš viņa jaunā partija "Jaunais laiks" bija uzvarējusi vēlēšanās ar solījumu, kas tolaik skanēja gandrīz naivi: valsti var pārvaldīt savādāk, ja to dara cilvēki, kas nāk no ārpuses politikas, nevis izauguši tajā.

2026. gada vasarā Latvija atkal gatavojas vēlēšanām — 15. Saeimas. Tās pašas politiskās tradīcijas šodienas mantiniece — kopš tā laika divreiz pārdēvēta, apvienojusies ar vēl divām partijām un piecām reģionālām organizācijām — ienāk kampaņā ar 5,9% reitingu. Premjera amata kandidāts, Arvils Ašeradens, pats līdz nesenam laikam bija partijas valdes priekšsēdētājs.

Starp šiem diviem notikumiem — divdesmit četri gadi.

Šajā laikā tradīcija vadījusi valdību ar vēsturiski labāko Saeimas vēlēšanu rezultātu partijas vēsturē (2010. gadā) un ar vēsturiski sliktāko (2018. gadā). Tā zaudējusi premjera amatu vairākas reizes — reizi traģēdijas dēļ, reizi skandāla dēļ, reizi vienkārši politiskā izsīkuma dēļ. Katru reizi vai nu to atguvusi, vai palikusi nākamajā koalīcijā.

Viens no tās premjeriem, Krišjānis Kariņš, kļuva par visilgāk nepārtraukti strādājošo Ministru prezidentu neatkarīgās Latvijas vēsturē.

Pēc tam viņš atkāpās. Vidū pilnvaru termiņa. Valsts kontrole bija konstatējusi simtiem tūkstošu eiro nepamatotu izdevumu viņa ārvalstu komandējumu speciālajiem lidojumiem.

2026. gada maijā sērija turpinājās vēlreiz. Valdība, ko vadīja bijusī partijas labklājības ministre Evika Siliņa, krita. Partija turpināja valdīt — jau ceturtajā koalīcijā pēc kārtas kopš 2019. gada — šoreit kā jaunāks partneris Andra Kulberga vadītajai valdībai.

Nepārtrauktība rada jautājumu. Vienkāršu formulējumā. Grūtu atbildē.

Ja viena politiskā tradīcija valda gandrīz divdesmit piecus gadus, mainot nosaukumus, koalīcijas partnerus un pat premjerus, bet ne savu klātbūtni pie varas sviras — vai vēlētājs joprojām vērtē tās pārvaldības rezultātus? Vai jau vienkārši pierod pie tās klātbūtnes?

Šis raksts neatbild uz šo jautājumu lasītāja vietā.

Tas dara kaut ko šaurāku un pārbaudāmāku: seko partijas izcelsmei no Repšes tehnokrātiskā projekta līdz šodienas apvienībai; pārbauda četrus konkrētus solījumus, ko partija devusi 2018. un 2022. gada priekšvēlēšanu programmās, pret likumiem, budžeta datiem un statistiku; un dokumentē, kā mainījusies partijas vadība un tās vieta valdībā pēdējo divu gadu laikā — ieskaitot notikumus, kas risinājās tikai dažas nedēļas pirms šī teksta publicēšanas.

Metodoloģija ir vienkārša. Fakti tiek pārbaudīti pret primāriem avotiem — Centrālās vēlēšanu komisijas, Saeimas, Ministru kabineta, Valsts kontroles un KNAB dokumentiem. Viedokļi tiek marķēti kā viedokļi. Tur, kur pierādījums nav pietiekams, tas tiek pateikts tieši — nevis aizpildīts ar pieņēmumu.

Šī raksta versija apzināti nesatur partijas finansējuma analīzi un pilnu 2026. gada kandidātu sarakstu pārbaudi pa vēlēšanu apgabaliem. Tās ir atsevišķas, plašākas izpētes daļas, kas sekos nākamajā publikācijā.

Kāpēc tieši Jaunā Vienotība ir šīs sērijas pirmā daļa? Ne tāpēc, ka tā ir Latvijas politikas centrālākais spēks pēc balsu skaita 2026. gadā — pēc pašreizējiem reitingiem tā tāda nav. Bet tāpēc, ka tās vēsture ir garākā un vislabāk dokumentētā nepārtrauktība valdošā pozīcijā, kāda pastāv mūsdienu Latvijas politikā.

Tas padara to par noderīgu atskaites punktu. Metode, kas šeit tiek pielietota — solījumu pārbaude pret dokumentiem, vadības hronoloģijas precizitāte, faktu un viedokļu nošķiršana —, tiks piemērota identiski ikvienai citai partijai, par kuru šī sērija rakstīs. Neatkarīgi no ideoloģiskās pozīcijas vai pašreizējā reitinga.

Viens brīdinājums, pirms sākam: šī nav vēsture, kas beidzas ērtā vietā. Tā turpinās arī tad, kad šis teksts jau ir publicēts. Tāpēc katrā nodaļā — precīzs datums, uz kuru fakts pārbaudīts, un atsauce, kur lasītājs var pārbaudīt, vai kaut kas mainījies.

No fiziķa līdz premjeram: kā radās "Jaunais laiks"

2001. gada nogalē Einars Repše atstāja Latvijas Bankas prezidenta amatu, kuru bija vadījis kopš 1991. gada — kopš neatkarības atjaunošanas gadiem, kad centrālās bankas uzdevums bija radīt jaunu valūtu un finanšu sistēmu praktiski no nulles.

2002. gada februārī viņš dibināja partiju "Jaunais laiks".

Dibināšanas kampaņa pati par sevi bija paziņojums: Repše centās savākt miljonu latu no sabiedrības ziedojumiem, lai jaunā partija nebūtu atkarīga no lielu sponsoru naudas. Pilnībā šis mērķis netika sasniegts. Taču partija paguva radīt sev tēlu, kas noteica tās politisko identitāti uz gadu desmitiem uz priekšu: tehnokrātu partija, kas ienāk politikā no ārpuses, nevis izaug tās iekšienē.

2002. gada vēlēšanās "Jaunais laiks" uzvarēja. Repše kļuva par Ministru prezidentu.

Straujš pacēlums — no jaundibinātas partijas līdz valdības vadībai vienā vēlēšanu ciklā. Un tas noteica modeli, ko šī politiskā tradīcija atkārtos vēlāk vairākkārt: jauns, ārpolitisks tēls, kas ātri iegūst uzticību tieši tāpēc, ka neizskatās pēc esošās sistēmas.

Šis modelis nebija nejaušība. Deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā Latvijas partiju sistēma bija pazīstama ar biežu jaunu partiju rašanos un vecu izzušanu — vēlētāju uzticība politiskajām institūcijām bija zema, un katras vēlēšanas atnesa vismaz vienu jaunu spēku, kas solīja "sākt no jauna". "Jaunā laika" panākums 2002. gadā bija šī modeļa spilgtākais piemērs līdz tam brīdim.

Tas, kas šo partiju atšķīra no daudzām citām līdzīgām parādībām, kļuva skaidrs tikai vēlāk: tā nesabruka pēc viena cikla, bet atrada veidu, kā pārveidoties un turpināt pastāvēt.

Lielākā daļa "sākt no jauna" partiju Latvijā to nekad nav izdarījušas divreiz.

Repšes premjera amats ilga divus gadus. 2004. gadā viņš no tā atkāpās. Precīzs iemesls un notikumu virkne, kas noveda pie atkāpšanās, šajā izpētē nav pilnībā apstiprināta primārā avotā — Saeimas stenogrammās vai tālaika oficiālos paziņojumos. Tas paliek atzīmēts kā nepilnīgi dokumentēts posms, nevis pārstāstīts kā pilnībā pierādīts fakts.

2004.–2005. gadā Repše strādāja par aizsardzības ministru citā valdībā — klātbūtne izpildvarā saglabājās, kaut vairs ne tās augstākajā amatā.

Šis modelis — pamest augstāko amatu, palikt sistēmā zemākā — atkārtosies šajā rakstā vēl vairākas reizes. Atcerieties to, lasot par Kariņu 2023. gadā.

2006. gada vēlēšanās "Jaunais laiks" ieguva 16,38% balsu un 18 mandātus. Trešo lielāko rezultātu Saeimā, aiz Tautas partijas un "Zaļo un Zemnieku savienības". Manāms kritums no 2002. gada rezultāta (23,9% un 26 mandāti) — bet ne sabrukums. Partija saglabāja vietu starp lielākajiem politiskajiem spēkiem valstī.

Pēc šī rezultāta Repše atstāja partijas priekšsēdētāja amatu.

Ko šī nodaļa pierāda: dibinātājs, kurš uzvar pirmajās vēlēšanās un pamet partijas vadību pēc trešā vēlēšanu cikla ar novājinātu, bet joprojām nozīmīgu rezultātu, ir modelis, kas Latvijas politikā atkārtojas bieži. "Jaunais laiks" pārdzīvoja savu dibinātāju kā organizācija — un tas jau ir pirmā zīme, ka šī nebija viena cilvēka partija tādā nozīmē, kā, piemēram, "Latvija pirmajā vietā" ir cieši saistīta ar Aināra Šlesera personu. Struktūra bez viena neaizstājama līdera var pārdzīvot krīzes, ko personāla partija nepārdzīvotu.

Avoti: CVK vēlēšanu rezultātu dati (2002, 2006); publiski pieejamā partijas vēsture, apstiprināta vairākos neatkarīgos medijos. Repšes 2004. gada atkāpšanās konkrētie apstākļi — informācijas robs, primārais avots vēl jāpārbauda.

Nosaukums mainījās trīsreiz. Struktūra apakšā palika tā pati. Nākamā nodaļa parāda, kā šī struktūra radās.

Trīs partijas kļūst par vienu

2009. gada 29. janvārī trīs partijas — "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un "Sabiedrība citai politikai" — parakstīja sadarbības vienošanos. (Precīzs šīs vienošanās datums nav pārbaudīts primārā avotā ar pilnu pārliecību — tas atzīmēts kā atvērts jautājums šī raksta pētniecības dosjē.)

Process nebija ātrs. Konsolidācija turpinājās gandrīz gadu — publiski paziņojumi, iekšējas balsošanas, un pat īslaicīga ideja iesaistīt arī "Visu Latvijai!", no kā galu galā tika atteikts.

2010. gada 6. martā apvienība formāli nodibinājās kā vēlēšanu apvienība ar nosaukumu "Vienotība".

Rezultāts pārsniedza gaidas: 31,22% balsu un 33 mandāti 10. Saeimā. Līdz šim brīdim vēl nepārspēts rekords šai politiskajai tradīcijai.

Valdis Dombrovskis, kurš nāca no "Jaunā laika", palika Ministru prezidents. Solvita Āboltiņa, arī no "Jaunā laika", kļuva par Saeimas priekšsēdētāju.

FOTO

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (vidū) kopā ar bijušajiem Latvijas Republikas Ministru prezidentiem, 2011. gada 20. augustā. No kreisās 1. rindā: Andris Bērziņš (MP 2000–2002), Einars Repše (MP 2002–2004), Valdis Dombrovskis, Latvijas institūta direktore Karina Pētersone, Indulis Emsis (MP 2004), Aigars Kalvītis (MP 2004–2007). 2. rindā: Valdis Birkavs (MP 1993–1994), Ivars Godmanis (MP 1990–1993, 2007–2009), Guntars Krasts (MP 1997–1998), Andris Šķēle (MP 1997, 1999–2000), Māris Gailis (MP 1994–1995).

Foto: Valsts kanceleja — Valsts kancelejas Flickr (20.08.2011). Licence: CC BY-SA 2.0, attēls nav mainīts.

2011. gada 6. augustā Valkā notika partijas dibināšanas kongress — trīs partijas juridiski apvienojās vienā organizācijā, saglabājot nosaukumu "Vienotība". Precīzs datums, kad šī apvienošanās juridiski nostiprinājās Uzņēmumu reģistrā, šajā izpētē paliek neskaidrs — divi avoti min atšķirīgus datumus. Tas nemaina vēsturisko notikumu virkni, bet ir tehnisks precizējums, kas vēl jāaizver.

Vērts paskaidrot niansi, kas atkārtosies visā šī raksta atlikušajā daļā: Latvijas vēlēšanu likums atļauj vairākām partijām kandidēt kā "vēlēšanu apvienībai" — kopīgā sarakstā, ar kopīgu nosaukumu —, nevis tikai kā formāli apvienotai vienai partijai. 2010. gadā vēlētāji balsoja par "Vienotību" kā apvienību, kurā trīs partijas juridiski joprojām pastāvēja atsevišķi. Tikai gadu vēlāk notika pāreja uz vienu juridisku personu.

Šī divpakāpju struktūra atkārtosies 2018. gadā, kad radīsies "Jaunā Vienotība". Un tās nozīme kļūs redzama 2025.–2026. gadā, kad izrādīsies, ka "Vienotība" kā kodolpartija un "Jaunā Vienotība" kā apvienība var mainīt vadību atsevišķi viena no otras.

Paturiet šo terminu prātā. Tas atgriezīsies raksta beigās — un tas nav juridisks sīkums.

Tajā pašā 2011. gadā notika ārkārtas Saeimas vēlēšanas — tās izraisīja tā dēvētā "Oligarhu lieta" un Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums atlaist Saeimu. "Vienotība" saņēma sliktāku rezultātu nekā gadu iepriekš: 20 mandātus, 18,83% balsu, trešo vietu pēc balsu skaita.

Un tomēr Dombrovskis palika premjers. Āboltiņa — Saeimas priekšsēdētāja.

Šis ir precedents, kas Latvijas politikā atkārtosies vēlāk vēl krasāk: partija var zaudēt vēlēšanās salīdzinājumā ar iepriekšējo rezultātu un tomēr saglabāt varu, ja koalīcijas matemātika to atļauj. 2011. gadā to izskaidroja citu partiju deputātu izstāšanās, kas mainīja frakciju samēru pēc vēlēšanām.

Tas nav apsūdzība pret "Vienotību". Tā ir Latvijas parlamentārās sistēmas darbības loģika, kuru izmantotu jebkura partija tādā pašā situācijā. Bet tas ir fakts, kas jāzina ikvienam, kurš pieņem, ka vēlēšanu rezultāts automātiski nosaka, kurš valdīs.

Nenosaka. To nosaka koalīcijas sarunas pēc vēlēšanām.

Ko šī nodaļa pierāda: "Vienotība" nekad nebija viena cilvēka vai vienas idejas projekts. Tā radās kā trīs atšķirīgu politisko tradīciju — liberālās, konservatīvās un sociāldemokrātiskās — apzināta apvienošanās ap kopīgu mērķi: iegūt un noturēt varu. Tas paskaidro gan tās vēlāko izturību pārmaiņu priekšā, gan tās vēlāko identitātes neskaidrību, kas kļuva redzama nākamajā desmitgadē.

31,22% rezultāts 2010. gadā līdz šai dienai paliek partijas vēsturiskais maksimums. Neviena vēlēšanu cikla laikā kopš tā laika — ieskaitot 2022. gada uzvaru ar 26 mandātiem — partija to nav sasniegusi atkārtoti.

Vērts paturēt prātā: 2010. gads nav tipisks rezultāts, ko var sagaidīt kā normu. Tā ir izņēmuma situācija, kas radās tieši pēc globālās finanšu krīzes un tās izraisītās Latvijas ekonomiskās lejupslīdes — brīdī, kad vēlētāji meklēja pārliecinošu, apvienotu alternatīvu iepriekšējām valdošajām partijām.

Avoti: CVK 2010. un 2011. gada Saeimas vēlēšanu rezultāti (A līmenis); Saeimas sēžu protokoli par valdību apstiprināšanu; neatkarīgo Latvijas mediju arhīvi par apvienošanās procesu 2009.–2011. gadā.

Rekords un gandrīz-krīze — divi gadi vienā desmitgadē. Nākamā nodaļa parāda, kā ātri viens var pāraugt otrā.

Kritums, Zolitūde un premjera maiņa bez vēlēšanām

2013. gada 21. novembrī Rīgā, Zolitūdē, sabruka lielveikala "Maxima" jumts. Traģēdija, kurā gāja bojā 54 cilvēki — viena no smagākajām civilajām katastrofām neatkarīgās Latvijas vēsturē.

2013. gada 27. novembrī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis iesniedza savas valdības demisiju, uzņemoties politisko atbildību par notikušo.

Šis ir reti sastopams precedents Latvijas politikā: valdības krišana, ko izraisīja nevis koalīcijas konflikts, korupcijas skandāls vai vēlēšanu zaudējums, bet politiskās atbildības uzņemšanās par traģēdiju. Valdība tiešā nozīmē nebija vainīga — taču tās cēloņi, būvniecības uzraudzības nepilnības, bija saistīti ar valsts pārvaldes darbu.

Tas atšķiras no lielākās daļas šajā rakstā aprakstīto valdības maiņu, kuras notiek koalīcijas matemātikas vai vēlēšanu rezultātu dēļ.

Šeit valdība krita nevis tāpēc, ka to piespieda oponenti. Tā krita, jo pati atzina — kaut netieši —, ka atbildība par traģēdiju jāuzņemas augstākajā līmenī.

2014. gada 22. janvārī, vairākus mēnešus pirms tā gada vēlēšanām, Saeima par jauno Ministru prezidenti apstiprināja Laimdotu Straujumu — otro premjeri no šīs politiskās tradīcijas pēc Dombrovska.

Būtiski precizēt secību: Straujuma kļuva par premjeri pirms 2014. gada oktobra vēlēšanām, nevis pēc tām. Kad tajās vēlēšanās "Vienotība" ieguva 23 mandātus, Straujuma jau bija amatā vairākus mēnešus.

FOTO

Laimdota Straujuma, Ministru prezidente (2014–2016), tiekas ar Šveices prezidentu Didjē Burkhalteru, 2014. gada 11. septembrī.

Foto: Toms Norde, Valsts kancelejas Flickr. Licence: CC BY-NC-ND 2.0, attēls nav mainīts.

Tad sākās kritums. Pēc Straujumas valdības krišanas 2015.–2016. gadā partija zaudēja premjera amatu un piedzīvoja iekšējus konfliktus. Deputāti izstājās. Reitingi kritās. 2016.–2017. gadā partijas priekšsēdētājs bija Andris Piebalgs.

2017. gada 6. novembrī no partijas tika izslēgta Solvita Āboltiņa — cilvēks, kas kopš 2011. gada marta bija bijusi partijas vadītāja un Saeimas priekšsēdētāja.

Publiski pieejamie apraksti (tostarp Wikipedia) šo lēmumu skaidro ar "polarizējošu rīcību un paziņojumiem". Tas ir vērtējums, ne pārbaudīts fakts. Konkrētie notikumi, kas noveda pie izslēgšanas, šajā izpētē nav apstiprināti primārā avotā. Fakts, ko var apstiprināt, ir izslēgšanas datums un tas, ka priekšsēdētājas amatā viņu nomainīja Arvils Ašeradens.

Pirms 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā partija apvienojās ar piecām reģionālām partijām un noslēdza sadarbības līgumu ar Latgales partiju. Jaunais nosaukums vēlēšanu zīmē: "Jaunā Vienotība".

Priekšvēlēšanu aptaujas solīja vājus rezultātus — pat iespēju nepārvarēt 5% vēlēšanu barjeru, zem kuras partija nesaņemtu nevienu mandātu.

Faktiskais rezultāts: 6,69% balsu un 8 mandāti. Mazākā frakcija visā Saeimā.

5% barjera ir robeža, ko partijai vai apvienībai jāpārvar valsts mērogā, lai vispār iegūtu mandātus Saeimā — neatkarīgi no tā, cik spēcīgs rezultāts ir atsevišķos vēlēšanu apgabalos. Reģionālo partiju pievienošanās pati par sevi atspoguļo plašāku tendenci Latvijas politikā: mazākas, vietējas partijas bieži pievienojas lielākām nacionāla mēroga apvienībām tieši pirms vēlēšanām, jo patstāvīgi tām reti izdodas pārvarēt šo slieksni.

Sešiem procentiem sešdesmit deviņi simtdaļās — tik tuvu izzušanai no Saeimas bija partija, kas gadu vēlāk vadīja valsti.

Un tomēr.

Kad Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija) un Aldim Gobzemam (KPV LV) neizdevās izveidot valdību, Valsts prezidents Raimonds Vējonis Ministru prezidenta amatam nominēja Jaunās Vienotības kandidātu — tolaik Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu. 2019. gada 23. janvārī Saeima apstiprināja Kariņa pirmo valdību.

Pārlasiet to vēlreiz: mazākā frakcija Saeimā vadīja valdību veselu sasaukumu.

Tas nav apsūdzība vai koalīcijas matemātikas kritika. Tā ir Latvijas parlamentārās sistēmas loģika, un jebkura partija tajā rīkotos līdzīgi. Bet tas ir fakts, kas jāzina ikvienam, kurš domā, ka vēlēšanu rezultāts tieši nosaka, kurš valdīs.

Ko šī nodaļa pierāda: 2013.–2019. gads ir visasākais pierādījums šī raksta atvēruma tēzei. Partija pārdzīvoja traģēdijas izraisītu valdības krišanu, iekšēju sadalīšanos un sava līdera izslēgšanu, tad saņēma vēsturiski sliktāko vēlēšanu rezultātu — un tomēr ne tikai palika valdībā, bet tās pārstāvis kļuva par premjeru uz veselu sasaukumu un galu galā par visilgāk nepārtraukti strādājošo premjeru demokrātiskās Latvijas vēsturē.

Šis paradokss — vēsturiski sliktākais vēlēšanu rezultāts, kam seko premjera amats — ir noderīgs pretpiemērs vienkāršotam priekšstatam, ka vēlēšanu procentu skaits tieši atspoguļo partijas politisko svaru nākamajos gados. Kariņa nominācija bija iespējama nevis tāpēc, ka Jaunā Vienotība pārliecināja vēlētājus, bet tāpēc, ka divām citām partijām neizdevās vienoties savā starpā. Prezidenta izvēle pēc konstitūcijas nosaka, kurš saņem pirmo mēģinājumu veidot valdību — process starp partiju līderiem un prezidentūru, nevis tiešā vēlētāju balsojumā.

Avoti: Ministru kabineta paziņojumi par valdību demisiju un apstiprināšanu 2013.–2019. gadā (A līmenis); CVK 2014. un 2018. gada vēlēšanu rezultāti; Saeimas lēmums par Kariņa valdības apstiprināšanu 23.01.2019. Āboltiņas izslēgšanas konkrēto apstākļu apraksts balstās vienīgi uz sekundāru avotu (Wikipedia) un ir atzīmēts kā informācijas robs, kas prasa C līmeņa avotu apstiprinājumu.

Ko partija solīja

Partijas priekšvēlēšanu programma nav vienkārši teksts bukletā. Tā ir publisks solījums, ko var pārbaudīt pret vēlāk pieņemtiem likumiem, apstiprinātiem budžetiem un valsts statistiku.

Šajā nodaļā — četri konkrēti solījumi no Jaunās Vienotības 2018. un 2022. gada programmām. Izvēlēti tāpēc, ka tie ir precīzi formulēti, satur pārbaudāmu skaitlisku vai juridisku kritēriju, un skar jomas, kurās partija valdības laikā turējusi attiecīgo ministriju portfeli.

Nākamā nodaļa pārbauda katru no tiem pret dokumentiem.

Šie četri solījumi apzināti nepārstāv visu partijas programmu — tā ir daudz plašāka. Tie ir paraugs, kas demonstrē metodi: kā solījumu var izsekot no politiska paziņojuma līdz konkrētam likuma pantam vai budžeta rindai.

Kāpēc tieši šie četri? Tāpēc, ka katram ir skaitlis. Ne "uzlabosim izglītību" — bet "1,5% no IKP". Solījumus bez skaitļa nevar pārbaudīt. Tāpēc tie šeit arī netiek pārbaudīti.

Plašāka solījumu izpilde citās jomās — izglītība, veselība, reģionālā politika — prasa atsevišķu pētniecības ciklu un šajā versijā nav iekļauta.

Lasītājam, kas nav sekojis Latvijas enerģētikas politikai tuvāk: OIK jeb obligātā iepirkuma komponente bija maksājums elektroenerģijas rēķinā, kas kopš 2000. gadu vidus finansēja atbalstu koģenerācijas un atjaunojamo energoresursu stacijām. Viens no ilgstoši kritizētiem elementiem patērētāju rēķinos — un solījums, ko dažādā formā deva vairākas partijas ilgstoši pirms 2018. gada.

Avoti: Jaunā Vienotība priekšvēlēšanu programmas (2018, 2022), publiski pieejamas partijas oficiālajā mājaslapā un CVK reģistrētajos vēlēšanu materiālos.

Četri solījumi. Četras pārbaudes. Tagad — dokumenti.

Ko izdarīja

"Likvidēt OIK maksājumu sistēmu"

"Likvidēt OIK maksājumu sistēmu."

— Jaunās Vienotības 2018. gada priekšvēlēšanu programma

Kas notika. Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā tika pieņemti Saeimā 2023. gada 16. februārī, publicēti Latvijas Vēstnesī 22. februārī. Panti, kas izslēdz OIK no patērētāju rēķiniem un pārceļ šīs izmaksas uz valsts budžetu, stājās spēkā 2023. gada 1. maijā.

Pierādījumi. Likuma spēkā stāšanos apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.

Secinājums. Solījums izpildīts — piecus gadus pēc tam, kad tas tika dots.

Konteksts, kas šo izpildi paātrināja — 2022. gada enerģētikas krīze Eiropā, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā —, bija ārējs notikums, nevis vienīgi partijas iekšējās politiskās gribas rezultāts. Politisks lēmums, kas gaidīja piecus gadus, kļuva iespējams tad, kad ārējais spiediens padarīja to politiski vienkāršāku.

OIK maksājums bija atsevišķa pozīcija elektroenerģijas rēķinā, ko maksāja visi patērētāji — neatkarīgi no tā, vai viņi paši izmantoja atjaunojamos energoresursus. Tā pārcelšana uz valsts budžetu nozīmē, ka izmaksas nepazuda, bet mainīja avotu: no tiešā patērētāja rēķina uz vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.

Vērtīgs precizējums lasītājam: "solījums izpildīts" šeit nenozīmē "problēma pazuda". Tas nozīmē, ka konkrētā rēķina pozīcija, kuru solīts likvidēt, tiešām ir likvidēta — precīzi tā, kā formulēts solījumā, ne plašāk.

Avoti: Latvijas Vēstnesis, likuma publikācija 22.02.2023 (A līmenis, primārs); Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas publiskie paziņojumi par tarifu izmaiņām (A līmenis).

"Palielināt aizsardzības finansējumu līdz 3% no IKP"

"Palielināt aizsardzības finansējumu līdz 3% no iekšzemes kopprodukta."

— Jaunās Vienotības 2022. gada priekšvēlēšanu programma

Kas notika. Valsts aizsardzības finansēšanas likums kopš 2022. gada grozījumiem paredz: 2,5% no IKP 2025. gadā, 2,75% — 2026. gadā, un 5% — nevis 3%, kā solīts — no 2027. gada.

Pierādījumi. Faktiskie budžeta dati apsteidz pat šo, jau paaugstināto grafiku: 2025. gadā aizsardzības finansējums sasniedza 3,45–3,8% no IKP. 2026. gada budžetā — jau 4,9%.

Secinājums. Solījums ne tikai izpildīts, bet vairākkārt pārsniegts. Un ātrāk, nekā jebkurš 2022. gada solījums paredzēja.

Iemesls ir nepārprotams: Krievijas kara Ukrainā radītais drošības spiediens pārrakstīja visu Eiropas aizsardzības finansējuma grafiku, ne tikai Latvijas.

2022. gadā 3% no IKP skanēja kā ambiciozs mērķis. Četrus gadus vēlāk likumā noteiktais minimums 2027. gadam (5%) to jau pārsniedz gandrīz divkārt. Vērtējot šo solījumu tikai pēc burta, rezultāts būtu "jā, un ar uzviju" — bet tas paslēptu faktu, ka pats mērķa apjoms kopš solījuma došanas ir pilnībā pārrakstīts ārējo apstākļu dēļ.

No 3% līdz 4,9% — tas nav politisks lēmums vienā valdībā. Tas ir trīs secīgu valdību (Kariņa I, Kariņa II, Siliņas) lēmumu virkne, katru reizi zem tā paša ārējā spiediena.

Avoti: Valsts aizsardzības finansēšanas likums un tā grozījumi (likumi.lv, A līmenis); Finanšu ministrijas un Aizsardzības ministrijas budžeta pārskati (A līmenis).

"Investīcijas zinātnē, pētniecībā un inovācijās palielināt līdz 1,5% no IKP"

"Palielināt investīcijas zinātnē, pētniecībā un inovācijās līdz 1,5% no iekšzemes kopprodukta."

— Jaunās Vienotības 2022. gada priekšvēlēšanu programma

Kas notika. Centrālās statistikas pārvaldes dati: 2019. gadā P&A izdevumi Latvijā bija 0,64% no IKP. 2023. gadā (provizoriski) — 0,83%.

Pierādījumi. Valsts pašas noteiktais stratēģiskais mērķis — 600 miljoni eiro līdz 2027. gadam — pārrēķināts procentos no IKP joprojām ir tālu no 1,5%.

Secinājums. Solījums nav izpildīts. Un starpība nav neliela — vairāk nekā divkārša atšķirība starp pašreizējo rādītāju un solīto mērķi.

Šis ir vienīgais no četriem šajā rakstā pārbaudītajiem solījumiem, kur nav ārēja notikuma, kas partijas vietā virzītu izpildi uz priekšu. Un tieši šī iemesla dēļ tas ir noderīgs kontrasts pret aizsardzības un enerģētikas solījumiem.

Vērts atzīmēt vēl kaut ko: lielākā daļa pieauguma, kas tomēr noticis, nāk no uzņēmējdarbības sektora, nevis valsts finansējuma. Pat šis daļējais uzlabojums nav tiešs valdības politikas rezultāts tādā pašā mērā, kā to varētu secināt no skaitļa paša par sevi.

Nav kara, kas piespiestu palielināt zinātnes budžetu. Ir tikai atkārtoti solījumi bez seku mehānisma — un tas pats par sevi ir atbilde uz jautājumu, kāpēc šis mērķis paliek nesasniegts, kamēr citi tiek pārsniegti.

Avoti: Centrālās statistikas pārvaldes P&A izdevumu tabulas (A līmenis, primārs, provizoriski dati par 2023. gadu); valsts zinātnes un inovāciju stratēģijas dokumenti par 2027. gada mērķi.

"Nodrošināt pilnīgu neatkarību no Krievijas energoresursiem"

"Nodrošināt pilnīgu neatkarību no Krievijas energoresursiem."

— Jaunās Vienotības 2022. gada priekšvēlēšanu programma

Kas notika. Saeima 2022. gada 14. jūlijā ar 74 balsīm "par" un 2 — "pret" pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kas aizliedz dabasgāzes importu no Krievijas Federācijas no 2023. gada 1. janvāra.

Pierādījumi. Likuma normas stājās spēkā noteiktajā termiņā. Tirgus situācija to apstiprināja jau pirms formālā termiņa — lielākā daļa komersantu bija pārorientējuši piegādes uz citiem avotiem jau agrāk 2022. gadā.

Secinājums. Solījums izpildīts. Un šis ir gadījums, kur likuma teksts un faktiskā tirgus situācija sakrita jau pirms likuma formālās spēkā stāšanās — tirgus dalībnieki bija pielāgojušies straujāk, nekā likumdevējs paguva to noformēt juridiski.

74 pret 2 — tas nozīmē, ka lēmums bija gandrīz vienprātīgs starp visām Saeimā pārstāvētajām frakcijām, nevis partiju šķeļošs jautājums. Tas atšķir šo solījumu no daudziem citiem šajā rakstā, kur balsojumi bieži atspoguļo koalīcijas un opozīcijas robežu.

Kad visi balso vienādi, grūti pateikt, kura partija "izpildīja" solījumu un kura vienkārši nebalsoja pretī. Tas ir jautājums, ko vērts uzdot ikreiz, kad partija sev piesavina vienprātīgu lēmumu kā personīgu nopelnu.

Avoti: Saeimas balsojuma protokols 14.07.2022 (A līmenis, primārs); Enerģētikas likuma grozījumu teksts (likumi.lv).

2022. gada uzvara un lidojumu lieta

2022. gada Saeimas vēlēšanās Jaunā Vienotība guva pretēju rezultātu iepriekšējam ciklam. Pārliecinošu uzvaru: 26 mandāti, 18,97% balsu. Lielākā frakcija Saeimā.

2022. gada 14. decembrī Saeima atkārtoti apstiprināja Krišjāni Kariņu par premjeru — viņa otro valdību.

FOTO

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš apskata vētras postījumus Zemgalē, 2023. gada 8. augustā.

Foto: Gatis Rozenfelds, Valsts kancelejas Flickr. Licence: CC BY-NC-ND 2.0, attēls nav mainīts.

Astoņus mēnešus vēlāk viss mainījās.

2023. gada 17. augustā Kariņš iesniedza valdības demisijas rakstu. 24. augustā prezidents aicināja līdzšinējo labklājības ministri Eviku Siliņu veidot jaunu valdību. 15. septembrī Saeima to apstiprināja. Kariņš tobrīd palika valdībā — kā ārlietu ministrs.

Formālais demisijas iemesls medijos netika komentēts kā vienots stāsts. Sekas atklājās pilnā apmērā dažus mēnešus vēlāk: tas, kas medijos kļuva zināms kā "Kariņa lidojumu lieta".

Kas patiesībā notika — un kas nenotika

Šeit precizitāte ir svarīgāka par ātrumu.

Valsts kontroles revīzija konstatēja, ka laikā no 2021. līdz 2023. gadam organizētajiem speciālajiem līgumreisiem premjera ārvalstu komandējumos tika izlietotas lielākas summas, nekā paredzēts līgumos. Kopumā — ap 545 000 eiro nepamatotu izdevumu Latvijas un ES Padomes budžetiem.

2024. gada marta beigās Ģenerālprokuratūra pabeidza pārbaudi un nodeva KNAB izmeklēšanai kriminālprocesu par iespējamu izšķērdēšanu lielā apmērā.

2025. gadā prokuratūra pārņēma procesu no KNAB. 2025. gada oktobrī lieta nonāca tiesā. 2026. gada 7. aprīlī Rīgas pilsētas tiesa sāka to izskatīt.

Un šeit ir fakts, kas viegli pazūd, kad lietu ikdienā sauc par "Kariņa lidojumu lietu":

Vienīgais apsūdzētais šajā lietā ir nevis Kariņš, bet bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis — apsūdzēts par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, kas izraisīja zaudējumus 89 382 eiro apmērā.

Citskovskis savu vainu neatzīst. Tiesā viņš publiski paziņojis, ka, viņaprāt, uz apsūdzētā sola vajadzēja sēdēt Kariņam un viņa biroja darbiniekiem, nevis viņam pašam. Prokuratūra ekspremjera un viņa biroja darbinieku vainu nav saskatījusi.

Viena amatpersona apgalvo, ka atbildīgi ir citi. Prokuratūra apgalvo, ka atbildīgs ir viņš viens. Starp šiem diviem apgalvojumiem stāv process, kas vēl nav pabeigts.

Process uz šī raksta sagatavošanas brīdi (2026. gada jūlijs) nav noslēdzies. Nav spēkā stājušās sprieduma. Nevienā virzienā.

Vērts izskaidrot arī procesa raksturu: Valsts kontroles revīzija ir administratīvs, nevis kriminālprocesuāls instruments. Tās uzdevums ir novērtēt valsts budžeta līdzekļu izlietojuma likumību un lietderību, nevis noteikt vainu krimināltiesiskā nozīmē. Revīzijas secinājumi kļuva par pamatu turpmākajai Ģenerālprokuratūras un KNAB rīcībai — taču pati revīzija nav ne apsūdzība, ne spriedums.

Politologs Filips Rajevskis LSM intervijā izteica viedokli, ka reālākais scenārijs skandāla noslēgšanai jau kopš sākuma bijis Kariņa demisija no ārlietu ministra amata.

Tā arī notika: Kariņš demisiju paziņoja 2024. gada 28. martā pēc sarunas ar Siliņu, amatu formāli atstāja 2024. gada 10. aprīlī. Rajevska prognoze šeit tiek citēta kā viedoklis, ne kā fakts — tā tāda arī bija formulēta, pirms notikuma.

Ko šī nodaļa pierāda: skandāls, kas partijai nesis vislielāko reputācijas kaitējumu pēdējos gados, juridiski neskar personu, kuras vārdā to visbiežāk sauc mediji un sabiedrība. Tas nenozīmē, ka Kariņš ir "attaisnots" — viņš nekad nav bijis apsūdzēts, tātad viņam nav ko attaisnot juridiskā nozīmē. Atšķirība starp "nav apsūdzēts" un "attaisnots" ir precīzi tā nianse, ko šī raksta metodoloģija prasa nesajaukt.

2026. gada jūnijā šī lieta ieguva jaunu, politiski nozīmīgu pavērsienu: pats Citskovskis tika izvirzīts par Jaunās konservatīvās partijas premjera amata kandidātu 15. Saeimas vēlēšanām.

Vienīgais apsūdzētais lietā, kas nesa Jaunajai Vienotībai vislielāko politisko kaitējumu, tagad pats kandidē uz augstāko izpildvaras amatu valstī.

Politiskā atbildība un juridiskā atbildība ir divi atšķirīgi mehānismi, kas ne vienmēr sakrīt laikā vai adresātā. Kariņš uzņēmās politisko atbildību situācijā, kad juridiskā atbildība tiek meklēta pavisam citā amatpersonā. Vēlētājam, kurš vērtē partiju pēc šī epizodes, jāatšķir šie divi slāņi.

Reputācija cieta. Amats mainījās. Tiesas process joprojām rit. Trīs paralēlas realitātes, ne viena.

Avoti: Valsts kontroles revīzijas dati par speciālo līgumreisu izmaksām (A līmenis, primārs — pilns ziņojums lrvk.gov.lv vēl jāatver tiešā piekļuvē); Ģenerālprokuratūras paziņojums par lietas nodošanu KNAB, 2024. gada marts (A/B līmenis); LSM ziņas par tiesas procesa sākumu 07.04.2026 un Kariņa demisiju no ārlietu ministra amata 28.03.2024/10.04.2024 (C līmenis, apstiprināts vairākos neatkarīgos medijos); LSM par Citskovska izvirzīšanu JKP premjera amata kandidātu sarakstā, 2026. gada jūlijs.

Siliņa mantoja premjera amatu no Kariņa 2023. gadā. Trīs gadus vēlāk viņai bija sava krīze.

FOTO

Evika Siliņa, Ministru prezidente (2023–2026).

Foto: Valsts kancelejas Flickr. Licence: CC BY-NC-ND 2.0, attēls nav mainīts.

2026. gada valdības krīze

Šī raksta pirmā redakcija sākotnēji beidzās ar Siliņas valdību kā pēdējo notikumu. Taču starp šī pētījuma sākšanu un publicēšanu situācija mainījās.

Tā ir tieši tā izpaušanās, kā nepārtrauktas politiskas klātbūtnes stāsts turpinās reālajā laikā — nevis apstājas ērtā vietā.

2026. gada 14. maijā Ministru prezidente Evika Siliņa paziņoja par savu demisiju. Krita visa valdība.

2026. gada 28. maijā Saeima ar 66 balsīm "par" un 25 — "pret" apstiprināja jaunu Ministru prezidentu — Andri Kulbergu no partijas "Apvienotais saraksts". Jaunā koalīcija apvieno četras partijas: "Apvienoto sarakstu", Jauno Vienotību, Nacionālo apvienību un Zaļo un Zemnieku savienību.

66 pret 25 — samērā stabils koalīcijas vairākums apstiprināšanas brīdī, līdzīgs vai lielāks par to, kāds bija vairākām iepriekšējām šajā rakstā aprakstītajām valdībām. Tas pats par sevi neko neapgalvo par valdības ilgtspēju nākotnē — sākotnējais vairākums un valdības faktiskais ilgums Latvijas politikā ne vienmēr korelē.

Jaunajā, Kulberga vadītajā valdībā Jauno Vienotību pārstāv vairāki ministri, tostarp satiksmes ministrs Rihards Kozlovskis. Precīzs pilnais ministru portfeļu saraksts pa partijām šai izpētei vēl jāapkopo un tiks iekļauts nākamajā redakcijā.

Divas nedēļas. Tik ilgi Latvijai nebija valdības starp Siliņas demisiju un Kulberga apstiprināšanu. Sistēma, kas šķiet lēna no ārpuses, šoreiz nostrādāja ātri.

Šis notikums nevājina, bet apstiprina raksta atvēruma tēzi: partija zaudēja premjera amatu otro reizi divu gadu laikā — bet nezaudēja vietu valdībā. Tā vienkārši mainīja lomu no koalīcijas vadītājas uz koalīcijas partneri.

Kopš 2019. gada janvāra šī politiskā tradīcija bijusi valdībā nepārtraukti septiņus gadus pēc kārtas. Mainot premjerus, koalīcijas partnerus, pat savu lomu koalīcijā. Nevienu brīdi neatrodoties opozīcijā.

Septiņi gadi. Trīs premjeri. Divas krīzes. Nulle reižu opozīcijā.

Ko šī nodaļa pierāda: 2026. gada valdības krīze ir jaunākais, bet ne pirmais gadījums, kad šī politiskā tradīcija zaudē augstāko izpildvaras amatu, taču nevis izzūd no varas struktūras, bet pārkārtojas tajā.

Salīdziniet piecus valdības pārrāvumus, kas aprakstīti šajā rakstā: 2004. gada Repšes atkāpšanos, 2011. gada koalīcijas pārmaiņas pēc Zatlera lēmuma, 2013.–2014. gada Zolitūdes izraisīto krīzi, 2023. gada Kariņa demisiju un 2026. gada Siliņas demisiju. Katrā gadījumā šī partija saglabāja vietu nākamajā valdībā — mainot vai nu premjeru, vai savu lomu koalīcijā, vai abus vienlaikus.

Tas nav apgalvojums, ka partija ir "neaizstājama". Latvijas parlamentārā sistēma pieļauj arī scenāriju, kurā partija paliek opozīcijā pēc valdības krišanas. Bet šajos piecos konkrētos gadījumos tas nenotika nevienu reizi.

Piecas krīzes. Piecas reizes partija atrada ceļu atpakaļ pie galda, pie kura tiek pieņemti lēmumi. Sestā reize — 2026. gada Saeimas vēlēšanas — vēl nav notikusi. Šis raksts nezina, kā tā beigsies. To nezina neviens, kurš raksta pirms vēlēšanu dienas.

Avoti: Ministru kabineta oficiālais paziņojums par Siliņas demisiju, 14.05.2026 (A līmenis, primārs); Ministru kabineta paziņojums "Darbu sāk Andra Kulberga valdība", 28.05.2026 (A līmenis, primārs); LSM ziņojumi par abiem notikumiem 14.05.2026 un 28.05.2026 (C līmenis, apstiprinošs); lvportals.lv apraksts par koalīcijas sastāvu.

FOTO

Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta kopbilde, 28.05.2026. Koalīciju veido četras partijas: Apvienotais saraksts (premjera partija), Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Zaļo un Zemnieku savienība.

Foto: Valsts kanceleja / Edijs Pālens — Valsts kancelejas Flickr (28.05.2026). Licence: CC BY-NC-ND 4.0, attēls nav mainīts.

Datu avots (shēma): mk.gov.lv, "Darbu sāk Andra Kulberga valdība" (28.05.2026).

Valdība mainījās. Jautājums, kas paliek: kas šobrīd vada pašu partiju? Atbilde ved atpakaļ pie viena vārda, kas jau parādījās šajā rakstā — un pie viena, kas vēl nav.

No Ašeradena līdz Jurēvicam: kas vada partiju šodien

2025. gada septembrī partijas "Vienotība" — apvienības "Jaunā Vienotība" kodolpartijas — valdes priekšsēdētāja amatā Arvilu Ašeradenu nomainīja Edmunds Jurēvics.

Precizitātes labad: Jurēvics tika ievēlēts partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētāja amatā, nevis visas apvienības "Jaunā Vienotība" vadītāja amatā. Apvienība ir plašāka struktūra ar savu lēmumu pieņemšanas kārtību, kurā "Vienotība" ir lielākā, bet ne vienīgā sastāvdaļa.

Ašeradens palika partijā un politikā.

2026. gada 29. jūnijā tieši viņš tika paziņots kā Jaunās Vienotības premjera amata kandidāts 15. Saeimas vēlēšanām. Bijusī premjere Evika Siliņa kandidēs kā Vidzemes vēlēšanu apgabala saraksta līdere — nevis kā premjera amata kandidāte.

Lomu maiņa, kas pati par sevi ir dati par partijas iekšējo hierarhiju šobrīd.

2026. gada 6. jūlijā Saeimas Sarkanajā zālē notika sarakstu numuru izloze, ko organizēja Centrālā vēlēšanu komisija. Jaunajai Vienotībai piešķirts 9. kārtas numurs. Kopumā 15. Saeimas vēlēšanām iesniegti 14 saraksti ar 1434 kandidātiem.

FOTO

Saeimas nams, Jēkaba ielā 11, Rīgā — vieta, kur pieņemti visi šajā rakstā minētie balsojumi un kur 2026. gada 6. jūlijā notika 15. Saeimas vēlēšanu sarakstu numuru izloze.

Foto: Ernests Dinka, Saeimas Flickr. Licence: CC BY-SA 2.0, attēls nav mainīts.

Pēdējā publiski zināmā reitingu aptauja — SKDS, veikta 6.–16. jūnijā, publicēta 2. jūlijā — rādīja partijai 5,9% atbalstu. Nemainīgu salīdzinājumā ar iepriekšējiem mērījumiem. Tālu no 2022. gada 26 mandātu rezultāta. Tuvu 5% vēlēšanu barjerai.

"Pārgrupēties, sakārtoties un mobilizēties."

— Arvils Ašeradens, intervijā laikrakstam "Diena"

Intervijā Ašeradens pats atzina, ka partijā pašlaik notiek "liela pārgrupēšanās" pirms vēlēšanām. Tas ir partijas vadītāja paša atzīts fakts, ne ārējs uzbrukums vai medija interpretācija.

Šo "pārgrupēšanos" apstiprina arī citi notikumi 2026. gada vasarā. Jūlija sākumā Saeimas deputāte Ilze Vergina izstājās no Jaunās Vienotības frakcijas, publiski norādot uz vilšanos partijas izvēlētajā kursā.

Partijas sarakstu līderi 15. Saeimas vēlēšanām — ciktāl tas šobrīd zināms — ietver Baibu Braži, Eviku Siliņu (Vidzemes apgabalā) un Edmundu Jurēvicu (Zemgales apgabalā). Pilns un galīgais CVK reģistrētais saraksts pa visiem apgabaliem šajā raksta versijā vēl nav pārbaudīts pret oficiālo reģistru.

Ko šī nodaļa pierāda: partija, kas 2022. gadā bija Saeimas lielākā frakcija ar 26 mandātiem, 2026. gadā ieiet vēlēšanās ar reitingu, kas ir aptuveni piektā daļa no tā rezultāta procentuālā izteiksmē. Vadības maiņa partijas iekšienē notiek vienlaikus ar reitinga kritumu un valdības statusa maiņu — nevis pirms tā vai no tā neatkarīgi.

Vērts atzīmēt arī to, ka Ašeradens 2026. gadā atgriežas premjera amata kandidāta lomā pēc tam, kad 2025. gadā bija zaudējis kodolpartijas vadītāja amatu Jurēvicam. Neparasts secību veids — parasti amata zaudēšana partijas iekšējā hierarhijā liecina par ietekmes samazināšanos, nevis priekšnoteikumu augstākam publiskam amatam.

Vai tas nozīmē, ka partijai trūkst citu pietiekami zināmu kandidātu, vai ka Ašeradens saglabā ietekmi arī bez formālā priekšsēdētāja amata — šī raksta pieejamie avoti neļauj apgalvot ar pārliecību. Tas paliek atvērts jautājums, ne secinājums.

Trīs mēneši pirms vēlēšanām partijai ir jauns kodolpartijas vadītājs, atgriezies premjera kandidāts, aizgājusi deputāte un reitings, kas balansē uz barjeras robežas. Tas nav sabrukums. Bet tas arī nav stabilitāte.

Avoti: TVNET ziņojums par Jurēvica ievēlēšanu, 2025. gada septembris (C līmenis); LSM un Diena par Ašeradena izvirzīšanu premjera amata kandidātu sarakstā, 29.06.2026 (C līmenis, apstiprināts divos neatkarīgos medijos); CVK paziņojums par sarakstu numuru izlozi, 06.07.2026 (A līmenis, primārs); LSM un NRA par SKDS aptaujas datiem, publicēti 02.07.2026 (C līmenis); jaunavienotiba.lv un lasi.lv par sarakstu līderiem (B/C līmenis — jāpārbauda pret galīgo CVK reģistru); jauns.lv par Verginas izstāšanos, 2026. gada jūlija sākums (C līmenis).

Vienotības spēks ir arī tās vājums

Jaunā Vienotība prot valsts pārvaldi labāk nekā jebkura cita partija Latvijā šajā brīdī. Tā zina, kā strādā ministrijas, koalīcijas sarunas, valsts budžeta process un Eiropas Savienības institūcijas.

Divdesmit četru gadu gandrīz nepārtraukta klātbūtne valdībā to garantē — tāpat kā jebkura ilgstoša prakse garantē prasmi.

Tas ir tās spēks.

Bet tieši tas pats rada tās vājumu.

Pēc divdesmit četriem gadiem kompetences tēls var pārvērsties par sistēmas pašapmierinātību vēlētāja acīs. Vēlētājs vairs neredz profesionālu pārvaldību. Viņš redz slēgtu loku — kur tie paši cilvēki maina amatus savā starpā. Kur premjers, kurš pārtērējis naudu privātiem lidojumiem, atkāpjas, bet paliek ārlietu ministrs tajā pašā valdībā, ko tagad vada viņa bijusī labklājības ministre — un kura pati vēlāk atkāpjas, novadot vietu jaunai koalīcijai, kurā partija joprojām ir klāt.

Tas nav apsūdzība. Tas ir dokumentēts notikumu virknējums.

Partija zaudē amatu, saglabā klātbūtni. Zaudē vēlēšanas, saglabā premjeru. Zaudē reitingu, maina vadību. Katrā ciklā struktūra pielāgojas — bet nepazūd.

Atcerieties terminu no raksta sākuma: apvienība un kodolpartija var mainīt vadību atsevišķi viena no otras. Tieši šī struktūra — divi slāņi, nevis viens — ir tas, kas ļauj partijai izturēt triecienus, kuri vienslāņa organizāciju sagrautu. Kad viens slānis krīt, otrs paliek stāvam.

Tas ir apbrīnojami efektīvi kā izdzīvošanas mehānisms. Un tieši tik pat nemierinoši kā atbildības mehānisms.

Ilgstoši valdošas politiskas tradīcijas nav unikāla Latvijas parādība. Tās pastāv daudzās parlamentārās demokrātijās, un politikas zinātnē tām ir pazīstams kompromiss: pieredze un pārvaldības spēja aug, bet līdz ar to aug arī risks, ka partija sāk uztvert varu kā pašsaprotamu, nevis kā katru reizi no jauna nopelnāmu.

Kurā no šiem diviem stāvokļiem Jaunā Vienotība atrodas 2026. gadā?

Šis raksts nesniedz gatavu atbildi. Tas sniedz materiālu, no kura atbildi var uzbūvēt — divdesmit četri gadi, sešas valdības, četri pārbaudīti solījumi, viena nepabeigta tiesas lieta un viens reitings, kas balansē uz robežas.

Vai partija, kas divdesmit četrus gadus definējusi sevi kā "atbildīgo pieaugušo" Latvijas politikā, 2026. gadā, ar 5,9% reitingu un pēc iekšējas vadības "pārgrupēšanās", joprojām piedāvā pārvaldību — vai jau piedāvā tikai atmiņu par to, ka reiz to darīja labi?

Atbilde nav šī raksta uzdevums. Šī raksta uzdevums bija sniegt faktus, dokumentus un hronoloģiju, kas ļauj katram lasītājam to atbildēt pašam — un pārbaudīt, vai kāds cits šo pašu vēsturi mēģina viņam pastāstīt savādāk.

Kā lasītājs var pats pārbaudīt šos faktus

Šī raksta metodoloģiskais pamatprincips ir vienkāršs: nevis lūgt lasītājam uzticēties autora vārdam, bet parādīt, kur pārbaudīt katru apgalvojumu pašam.

Vēlēšanu rezultātus, arī 2026. gada kandidātu sarakstus un izlozes rezultātus, publicē Centrālā vēlēšanu komisija. Saeimas balsojumus par konkrētiem likumprojektiem var atrast Saeimas publiskajā balsojumu datubāzē, kur redzams katra deputāta balsojums vārdiski. Pieņemto likumu tekstus publicē likumi.lv un Latvijas Vēstnesis. Valdību sastāvu, ministru portfeļus un paziņojumus par demisijām var pārbaudīt mk.gov.lv. Valsts kontroles revīziju ziņojumus publicē lrvk.gov.lv. Statistikas datus uztur Centrālā statistikas pārvalde (stat.gov.lv). Informāciju par kriminālprocesu virzību var izsekot tiesu portālā un KNAB publiskajos paziņojumos.

Šis ceļvedis nav pilnīgs, un tas neaizstāj šī raksta avotu norādes katrā nodaļā. Tas ir sākumpunkts lasītājam, kurš vēlas pārbaudīt kādu konkrētu apgalvojumu tālāk par šo tekstu — vai sekot līdzi tam, kā situācija mainās pēc raksta publicēšanas.

Desmit minūtes ar CVK un Saeimas datubāzēm ir viss, kas nepieciešams, lai pārbaudītu jebkuru skaitli šajā rakstā. Tas ir apzināti tā izveidots.

Avotu reģistrs un pētniecības ierobežojumi

Šis raksts balstās uz Centrālās vēlēšanu komisijas, Saeimas, Ministru kabineta, Valsts kontroles, KNAB, likumi.lv/Latvijas Vēstneša un Centrālās statistikas pārvaldes primārajiem avotiem, kā arī vairākiem neatkarīgiem Latvijas medijiem (LSM, Diena, TV3, Apollo, TVNET, NRA, jauns.lv, BNN), kur primārais dokuments nebija tieši pieejams šī pētījuma robežās. Wikipedia izmantota vienīgi vienā vietā (Āboltiņas izslēgšanas apraksts) kā sekundārs, D līmeņa avots, un tas ir atzīmēts tekstā tieši.

Katram medijam šeit ir sava loma: LSM un Diena kalpo kā apstiprinošs, neatkarīgs avots primāriem dokumentiem; TVNET, NRA un jauns.lv aizpilda robus, kur primārais dokuments vēl nav publiski atvērts; partijas pašas mājaslapa (jaunavienotiba.lv) izmantota vienīgi tur, kur runa ir par partijas pašas paziņojumiem — nevis pārbaudāmiem ārējiem faktiem.

Katrs apgalvojums par tiesvedības statusu, reitingiem vai vēlēšanu kandidātu sarakstiem atspoguļo stāvokli uz 2026. gada jūliju. Process var būt progresējis līdz šī raksta publicēšanas brīdim.

Atvērti informācijas robi, kas vēl jāslēdz nākamajā redakcijā: precīzs 2009. gada sadarbības vienošanās datums; precīzs 2011. gada apvienošanās juridiskās nostiprināšanas datums Uzņēmumu reģistrā; Repšes 2004. gada atkāpšanās konkrētie apstākļi; Āboltiņas izslēgšanas apstākļi no C līmeņa avota; Valsts kontroles revīzijas ziņojuma par lidojumu lietu pilns primārais teksts; gads, kad prokuratūra formāli pārņēma lidojumu lietas procesu no KNAB.

Šie robi apzināti nav aizpildīti ar pieņēmumiem. Ja divi avoti nesakrīt vai primārais dokuments nav bijis tieši pieejams, tas tiek pateikts atklāti — nevis noklusēts vai izlīdzināts formulējumā, kas skan pārliecinošāk, nekā pierādījumu apjoms atļauj.

Lasītājs, kuram ir piekļuve kādam no minētajiem primārajiem avotiem — piemēram, Uzņēmumu reģistra izrakstam par 2011. gada apvienošanos —, ir aicināts to darīt zināmu redakcijai. Nākamā šī raksta redakcija šos robus aizvērs.

Šī raksta versija (v1.0) apzināti nesatur partijas finansējuma un ziedotāju analīzi, kā arī pilnu 15. Saeimas vēlēšanu kandidātu sarakstu pārbaudi pa vēlēšanu apgabaliem pret CVK galīgo reģistru. Abas šīs daļas ir atsevišķas izpētes vienības, kas tiks publicētas kā papildinājums.

Šī pati metodoloģija — solījumu pārbaude pret dokumentiem, vadības hronoloģijas precizitāte, faktu un viedokļu skaidra nošķiršana, atvērto robu atklāta atzīšana — tiks piemērota identiski katrai nākamajai partijai šajā sērijā, neatkarīgi no tās lieluma, ideoloģijas vai pašreizējā reitinga.

Mērķis nav pateikt lasītājam, par ko balsot. Mērķis ir dot viņam vienādu, pārbaudāmu instrumentu ikvienas partijas vērtēšanai — ieskaitot šo.