Stāsts par to, kā valsts mēra dzīves dārdzību, kad šis mērs radies un vai tas der cilvēkam, kurš šodien iet uz darbu un nes mājās savu algu.
Tu atvēri šo, domādams, ka lasīsi par inflāciju.
Par procentiem, centrālajām bankām un gudru vīru, kas mierīgā balsī stāsta, ka viss esot pašu kungu ziņā.
Tāds raksts jau ir. To ir tūkstošiem.
Šis nav tāds.
Šis raksts ir par vienu iepirkumu grozu, kuru neviens nekad nav nesis mājās.
Reizi mēnesī Centrālā statistikas pārvalde nāk laukā ar vienu skaitli, gluži kā vecos laikos pagasta skrīveris ar jaunu pavēli. 2026. gada augustā tas bija 3,2%. No šī skaitļa atkarīgs, cik pieliks pensijai, ar ko sāksies algu sarunas, kas tiks ierakstīts budžeta likumā un ko politiķi sauks no tribīnes. Maz ir valstī tādu skaitļu, kas tik daudz ko nosaka.
Aiz tā skaitļa stāv grozs. Ne pīts, ne pirkts, bet izdomāts, un tomēr smags. Tajā ir maize un elektrība, degviela un frizieris, zobārsts un telefona abonements, un vēl pāri par pieci simti citu lietu. Katrai lietai savs svars, gluži kā tirgū uz bezmēna. Un katru mēnesi statistiķi iet ar šo grozu pa veikaliem un skaita, cik tas nu maksā.
Latviešu grāmatu plauktā ir stāsts par laiku, kad zemi mērīja no jauna. Kaudzīšu «Mērnieku laikos» Ķencis brauc pie mērnieka ar dāvanām zem segas un lūdzas, lai pļaviņa krīt viņa robežā. Katrs zināja: kur mērnieks novilks robežu, tur būs maize. Ar cenu grozu ir tāpat. Mērnieki tagad sēž statistikas pārvaldē, un robeža, ko viņi novelk, šķir nevis tīrumus, bet naudu.
Man gribējās saprast vienu vienkāršu lietu: vai šis grozs līdzinās tam, ko šodien tiešām pērk cilvēks, kurš iet uz darbu un pelna?
Atbilde nāca citāda, nekā biju gaidījis.
Grozs ir vecāks par valsti, kas to šodien mēra.
Groza doma nav jauna. Tai ir kādi 350 gadu, un dzimusi tā nav grāmatu plauktos, bet no gluži praktiskas raizes: cik šodien vērts ir tas pats grasis, ko kādreiz nesa tirgū?
1707. gadā anglis Viljams Flītvuds lauzīja galvu par kādas Oksfordas koledžas stipendijas noteikumiem. Tie sacīja, ka stipendiju zaudē tas, kam ienākumi pārsniedz zināmu summu, bet šī summa bija nolikta vairāk nekā divus gadsimtus agrāk. Flītvuds ņēma un salīdzināja, cik viņa dienās maksā kvieši, alus, gaļa un audums un cik tie maksājuši 15. gadsimtā. Iznākums bija skaidrs kā diena: par to pašu naudu vairs nevarēja nopirkt to pašu dzīvi, un noteikums bija jāpārraksta.
Tas ir groza pirmais likums, un trijos gadsimtos tas nav mainījies ne par mata tiesu. Nauda nav mērs. Mērs ir tas, ko par to var dabūt.
Raiss Vons Anglijā salīdzina preču kopuma cenas dažādos laikos. Viens no pirmajiem mēģinājumiem mērīt naudas pirktspēju, nevis atsevišķas cenas.
Viljams Flītvuds, Chronicon Preciosum. Grozs no kviešiem, alus, gaļas un auduma.
Etjēns Laspeiress formulē indeksu ar fiksētu bāzes perioda grozu. To pašu loģiku izmanto vēl šodien.
Hermanis Pāše piedāvā alternatīvu: grozu no pašreizējā perioda. Strīds starp abām pieejām nav beidzies.
Pirmā pasaules kara inflācija. Algu indeksācijai vajag oficiālu skaitli. Lielbritānija un ASV izveido pirmos valsts "dzīves dārdzības" indeksus.
Starptautiskā darba statistiķu konference pieņem pirmos starptautiskos standartus. Tos pārskata 1947., 1962., 1987. un 2003. gadā.
Latvija sāk aprēķināt savu patēriņa cenu indeksu.
ES ievieš saskaņoto indeksu (HICP), lai varētu salīdzināt valstis pirms eiro ieviešanas. Tajā pašā gadā ASV Boskina komisija secina, ka oficiālais indekss pārvērtē inflāciju par ~1,1 procentpunktu gadā.
Visa ES pāriet uz jaunu klasifikāciju (ECOICOP 2). Latvijā bāzes periods kļūst 2025 = 100.
Svarīgākais gads šajā rindā ir 1914. Tad grozs izkāpa no zinātnieku kabineta un kļuva par varas rīku. Kad no viena skaitļa sāk karāties algas un pabalsti, tad katrs lēmums par to, kas grozā iekšā un kas ārā, kļūst par lēmumu par cilvēku maizi.
Kopš 1914. gada jautājums "kas ir grozā" ir arī jautājums "kurš cik saņems".
Tas jāsaprot, pirms spriež, vai grozs ir «pareizs». Grozs nav vienaldzīgs mērījums bez sekām. Tā ir sava veida vienošanās starp valsti un ļaudīm par to, kā izskatās vidēja dzīve. Un, kā jau katrā vienošanās, viens kaut ko iegūst, otrs kaut ko zaudē.
Formula ir vienkārša. Lēmumi aiz tās nav.
Ceļš no veikala plaukta līdz skaitlim avīzē ir garš un iet cauri daudzām rokām:
Cenas CSP ļaudis pieraksta katru mēnesi no 4. līdz 20. datumam. Šis darbs ir kārtīgi iekārtots, un tur vainu meklēt velti. Īstie jautājumi slēpjas citās divās vietās: kas ir svari un kā tos liek kopā.
«Vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties.»
Katrai preču grupai ir savs svars, proti, tā daļa, ko mājsaimniecības šai grupai atvēl no visas savas naudas. Indekss ir svērts vidējais no visām cenu pārmaiņām:
Svarus pārrēķina ik gadu, un tas ir būtiski: grozs nav palicis stāvam 1990. gadu pagalmā. 2026. gada grozs rāda to, kā ļaudis tērēja aptuveni 2024. un 2025. gadā.
Pirmais: kā svērt. Svari nāk no visas valsts kopējiem tēriņiem, un tas nozīmē, ka katrs iztērētais eiro ir viena balss. Mājsaimniecība, kas mēnesī izdod 5 000 eiro, grozā sver piecreiz vairāk par to, kas izdod 1 000. Ekonomisti to sauc par plutokrātisko svēršanu. Kļūda tā nav, tā ir izvēle, bet šī izvēle grozu pastumj bagātāko pusē: vairāk restorānu, ceļojumu un auto.
Otrais: ko atstāt ārpusē. Eiropas indeksā nav ne mājokļa pirkšanas cenas, ne hipotēkas procentu. Kad 2022. un 2023. gadā EURIBOR kāpa un kredītu maksājumi Latvijā pieauga par desmitiem procentu, oficiālais indekss to nemaz neredzēja, gluži kā mērnieks, kurš pļavu mēra, bet purvu neievēro.
Trešais: kā mērīt kvalitāti. Ja jauns telefons maksā dārgāk, bet strādā ātrāk, statistika daļu no cenas kāpuma sauc nevis par inflāciju, bet par labāku preci. Otrā virzienā, kad iepakojums paliek mazāks par to pašu naudu vai audums kļūst lētāks, šis mērs strādā krietni kūtrāk.
Cenas tiek savāktas precīzi. Jautājums ir, kura cilvēka dzīvi tās apraksta.
Čeks, kuru neviens nav samaksājis.
Ja oficiālo grozu izdrukātu kā kases čeku, tas izskatītos tā. Svars ir daļa no katriem 100 eiro, ko valsts vidēji izdod. Blakus ir cenu pārmaiņa 2026. gada janvārī pret iepriekšējā gada janvāri.
Trīs grupas kopā sver 52% no visa groza: pārtika, mājoklis ar enerģiju un transports. Tās nosaka gandrīz visu, kas ar inflāciju notiek. Tās pašas trīs 2022. gadā uzkūra inflāciju, kas Latvijā bija viena no augstākajām visā eirozonā.
Nu nāk pārbaude. 2025. gadā CSP rīkoja mājsaimniecību budžeta apsekojumu: 2 063 mājsaimniecības pierakstīja, ko tiešām iztērējušas. Šāds apsekojums notiek reizi piecos gados, un tieši uz tā balstās groza svaru pamats. Liksim abus blakus.
| Grupa | Grozā 2026 | Mājsaimn. vidēji 2025 | Starpība |
|---|---|---|---|
| Pārtika un bezalk. dzērieni | 23,0 | 24,4 | +1,4 |
| Mājoklis, ūdens, enerģija | 15,9 | 16,2 | +0,3 |
| Transports | 13,0 | 11,9 | −1,1 |
| Atpūta, sports, kultūra | 9,9 | 8,2 | −1,7 |
Te mani gaidīja pārsteigums. Es sāku ar domu, ka grozs ir «šķībs», ka tas allaž par zemu novērtē to, ko ļaudis patiesībā maksā. Vidējā līmenī dati to neapstiprina. Starpība ir no 1 līdz 2 procentpunktiem, un tā iet tajā virzienā, kurā to var gaidīt: grozā mazliet mazāk pārtikas, mazliet vairāk atpūtas un transporta. Tā ir plutokrātiskās svēršanas pēda, bet sekla.
Grozs ir pareizs. Tas ir pareizs vidējam cilvēkam, kurš neeksistē.
Nelaime parādās tad, kad vidējo sadala gabalos. CSP 2025. gada dati rāda, kā pārtikas daļa budžetā mainās atkarībā no tā, kur cilvēks dzīvo.
Latgales mājsaimniecība pārtikai atvēl 30% budžeta, Rīgas reģionā tikai 21,4%. Restorāniem Latgalē aiziet 3,4% budžeta, pilsētās 7,2%. Saime Rīgā un saime Rēzeknē dzīvo vienā valstī, bet tirgū nes divus pavisam dažādus grozus.
Vidēji uz vienu cilvēku mājsaimniecība Latvijā 2025. gadā izdeva 619 eiro mēnesī. Rīgā 781 eiro, Latgalē 446 eiro, tātad 1,75 reizes mazāk. Kad pārtika un apkure sadārdzinās straujāk par visu pārējo, šī starpība pārvēršas citādā inflācijā.
Ja paņem 2026. gada janvāra cenu pārmaiņas pa grupām un pārsver tās saimei, kurai pārtika ir ~30% un mājoklis ar enerģiju ~25% budžeta, inflācija iznāk ap 3,3%, nevis 2,9%. Starpība ir 0,4 procentpunkti.
Mierīgā gadā tas nav daudz. Bet grozu nepārbauda mierīgi gadi. To pārbauda tādi gadi kā 2022., kad pārtika un enerģija bija galvenie cenu dzinēji. Tieši tad saimēm ar «smago» grozu īstā inflācija bija krietni augstāka par oficiālo, un tieši tad svari vilkās gadu vai divus pakaļ, jo tos rēķina no pagājušo gadu tēriņiem.
Grozs vislabāk strādā tad, kad to vismazāk vajag.
Viens skaitlis, dažādi indeksācijas mehānismi.
Kopš 2020. gada patēriņa cenas Latvijā pieaugušas par kādiem 43%. Ne par 30%, kā bieži saka ļaudis. Vaina ir saliktajos procentos: gada likmes nevar vienkārši saskaitīt kopā, jo katrs gads sāk kāpt no jau paceltā pakāpiena.
Bet cenas ir tikai viens svaru kauss. Otrā kausā stāv ienākumi. Un te grozs kļūst par rīku, ar kuru valsts nosaka, kam cik tiks. Pensiju indeksācija balstās uz šo pašu skaitli. Neapliekamais minimums nav indeksēts nemaz. Deputātu algas liek pēc formulas vai iesaldē pēc politiskas vajadzības. Privātās algas nosaka tirgus.
Tālāk redzams, kā tas izvērtās. Visas līnijas rādītas reālā izteiksmē, tas ir, pēc inflācijas atskaitīšanas. Nulle nozīmē 2020. gada pirktspēju.
Trīs lietas šajā attēlā iet pretī tam, ko parasti dzird.
Pirmā. Strādājošais mediānā šodien var nopirkt par ~28% vairāk nekā 2020. gadā. Algas apsteidza grozu. Ne visiem un ne katru gadu, bet mediānā tā ir patiesība.
Otrā. Deputāta alga reālā izteiksmē stāv gandrīz tur pat, kur 2020. gadā. 2022. gadā tā bija par 17,5% zemāka, jo bija iesaldēta. Tad nāca lēciens par 34% vienā gadā, un tas sabiedrībai iedūrās kā dadzis acī, jo 1 018 eiro pielikums bija lielāks par parastu pensiju. Procenti un eiro te stāsta divas dažādas pasakas.
Trešā. 2022. gadā kritās gandrīz visi. Pensija gada vidējā izteiksmē bija par 3% zem 2020. gada līmeņa, bet pa mēnešiem vēl zemāk. No 2021. gada oktobra līdz 2022. gada jūlijam pensija bija indeksēta par 4,2%, kamēr cenas uzkāpa par ~20%. Indeksācija atdod pirktspēju uz priekšu. Pagājušie mēneši atpakaļ nenāk.
Inflācija nav viens skaitlis. Tā ir rinda, kurā katrs stāv citā vietā.
Cilvēks ar mainīgas likmes hipotēku. Viņa lielākā izdevumu kāpuma 2023. gadā nav nekur: ne grozā, ne mājsaimniecību apsekojumā, kur kredītu maksājumi atstāti ārpusē. Tieši tur, kur viņam sāp visvairāk, statistika viņu neredz.
Cilvēks ar iekrājumiem. 10 000 eiro kontā 2020. gadā šodien nopērk to pašu, ko toreiz ~7 000 eiro. Neviens viņam nav prasījis, vai viņš tam piekrīt.
Kā neuzticēties, bet pārbaudīt.
Ja grozs ir pareizs vidējam un nepareizs daudziem, tad gudrākais nav to lamāt, bet pārbaudīt pašam. Statistikas pārvaldi tam nevajag.
Personīgais grozs. Bankas izraksts par 12 mēnešiem, sadalīts tajās pašās 13 grupās. Tavi svari, sareizināti ar CSP grupu cenu pārmaiņām, dod tavu inflāciju. Tā ir tā pati Laspeiresa formula no 1871. gada, tikai ar tavu dzīvi iekšā.
Rēķinu pārbaude. Elektrība, siltums, ūdens, apsaimniekošana. Salīdzini savu rēķinu pārmaiņas ar CSP apakšgrupu indeksu. Šīs pozīcijas viegli pārbaudīt, un tās ir lielākās.
Kaimiņi. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas indeksi pa grupām Eurostat datubāzē. Līdzīgas saimniecības, līdzīgi triecieni. Ja Latvijas skaitļi allaž ietu citu ceļu, tas būtu redzams.
Neatkarīgās cenas. No 30 līdz 50 konkrētām precēm lielāko tirgotāju interneta veikalos, pierakstītas reizi mēnesī. Tā pārbauda cenu vākšanu, bet ne svarus.
Un visas sistēmas līmenī ir viens līdzeklis, kas citur jau strādā. Lielbritānijas statistikas birojs publicē inflāciju pa mājsaimniecību veidiem: pēc ienākumu grupām, pensionāriem, īrniekiem. Latvijai ir visi dati, lai darītu to pašu. Apsekojums ir. Grupu indeksi ir. Trūkst tikai lēmuma tos publicēt un likt lietā, piemēram, pensiju indeksācijā.
«Grozs ir sagrozīts, lai inflācija izskatītos mazāka.»
Datos tam nav pierādījumu. Metodoloģija ir saskaņota ES regulā, Eurostat to regulāri pārbauda, un Latvijas skaitļi iet kopsolī ar kaimiņiem un ar nacionālo kontu patēriņa deflatoru. Groza vidējā uzbūve sakrīt ar mājsaimniecību īstajiem tēriņiem 1–2 procentpunktu robežās. Ja kāds grozu sagrozītu, tas būtu redzams. Nelaime nav krāpšanā. Nelaime ir tā, ka ar vienu vidējo mēra visus.
«Mana inflācija kopš 2020. gada ir 30%+, nevis 3% gadā.»
Oficiālā kopējā inflācija kopš 2020. gada ir ~43%. Tas ir vairāk nekā 30%. Saimei, kurai liela daļa aiziet pārtikai un apkurei, tā, visticamāk, ir vēl augstāka. Sajūta nemaldina. Kļūda parasti rodas, gada procentus saskaitot vai salīdzinot ar cenām, kas atpakaļ vairs nenāks.
«Algas pieauga, tātad viss ir kārtībā.»
Mediānā gan. Bet mediāna nozīmē, ka puse ļaužu stāv zem tās. Pensijas virs indeksācijas sliekšņa līdz 2025. gadam indeksēja tikai daļēji. Valsts sektora algas 2026. gadā praktiski iesaldētas. Iekrājumi zaudēja ~30% pirktspējas. Stāsts par vidējo atgūšanos ir patiess un reizē nepilnīgs.
Grozs ir 350 gadus vecs jautājums ar ļoti šodienīgām sekām.
To savāc rūpīgi.
To aprēķina pareizi.
Tas atbilst vidējam patēriņam.
Un tieši tāpēc tas nav tavs.
Vidējais nepērk maizi Rēzeknē.
Vidējais nemaksā hipotēku pēc EURIBOR.
Vidējam pensiju neindeksē ar slieksni.
Vidējo nevienam nav jāpārliecina.
Valsts var mērīt cenas.
Statistiķi var savākt 25 300 cenas mēnesī.
Politiķi var citēt vienu skaitli.
Bet vidējo grozu neviens nevar nopirkt.
Mērnieku laikos ļaudis zināja, ka robeža, ko novelk svešs cilvēks, reti iet gar tavu pļavu. Ar cenu grozu ir tāpat.
Katrs pērk savējo.
Par autoru. Jānis Knēziņš raksta par ražošanu, kapitālu, stimuliem un sistēmām. JKNZ Studio dibinātājs.
Visi skaitļi ir no publiskiem CSP, VSAA, Saeimas un Labklājības ministrijas datiem. Aplēses ir atzīmētas. Pārsvērtā inflācija 3,3% ir ilustratīvs aprēķins ar autora pieņemtiem svariem, nevis oficiāls rādītājs.